viņa varbūt ir rupja un niķīga slampa, bet talants ir jāciena

Liepājas teātra viesizrāde “Piafa” // 12.08.2017. 

Liepājas teātra Piafu es esmu gribējusi noskatīties jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Esmu nepārtraukti sekojusi līdzi Liepājas teātra repertuāram un meklējusi piemērotāko dienu, kad tad beidzot noskatīties šo te brīnumu, kas vispār pirmoreiz mūžā man rada tik izmisīgu vēlmi doties uz kādu teātra namu ārpus manas dzimtās pilsētas robežām. Bet tur jau tā problēma, ka Liepājas teātra lokācija man pašai nav īsti ērta, it īpaši vidusskolas laikā. Tad Piafu uz mirkli noņēma no repertuāra, tad man bija jābrauc prom studēt, tad man bija jābūt citos pasākumos, līdz beidzot kādā maija rītā nāca svētā ziņa un ēpasts ar septiņpadsmit izsaukuma zīmēm tematā. 

Šķiet, ka teātris ir vienīgā parādība manā dzīvē, kurai varu atļauties likt visaugstākās cerības, un es nespēju atsaukt atmiņā kādu citu reizi, kad tik izmisīgi no kaut kā gaidu absolūtu perfekciju. Varbūt vienīgi Depeche Mode koncerti. Iespējams, manas smadzenes un garšas kārpiņas, tā pārbijušās no manis pašas radītā haipa, sazvērējās pret mani un apņēmās darīt visu, lai novērstu kaut sīkāko vilšanās iespējamību. Iespējams, tā bija pirms izrādes malkotā šampanieša vaina (jo Piafa Rīgā taču ir svētki un svētkos es reibstu (vēl) ātrāk nekā parasti), bet pirmo cēlienu es pavadīju raudam. Iespējams, es arī kļūstu par omi, kas raud, ja kāds skaisti dzied, bet “skaisti dzied”, manuprāt, nav pietiekami labs apzīmējums. Piafa, un it īpaši A. Jēkabsones Piafa, nav no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. 

Sekss, narkotikas un rokenrols bija Edītes Gasjonas pasauli balstošie trīs vaļi jau pirms viņa kļuva par Piafu un traģēdija nepārstāj mest riņķus. Epizodisko vīriešu lomu ir daudz vairāk kā pirmā vai vismaz otrā plāna, tāpēc šīs sejas bieži jūk un pārklājas. Pat mūža mīlestībai Marselam Serdānam//G. Maliks tiek veltītas piecas minūtes, nu labi, tajās ietilpst visizjustākā seksa aina un atstāta vieta arī pillow talk. Mīlas ainas un muzikālie numuri ir divi Piafas kodolīgākie un atmiņā paliekošākie elementi (un vēl “tā tur aina pie galda, kur viņi pudeles mētāja”). Katrā ziņā pēc klēpja attīrīšanas rituāla šajā dzīvesstāstā nekā sakarīga un ievelkoša pāri nepaliktu, jo kuram gan interesē šķīsta, smuka sejiņa ar lakstīgalas balsi. Piafa ir liesmiņa, no kuras locīšanās un švirkstēšanas ir grūti atraut acis.

Piafa sev vēl līdzi ved kaut ko tik arhaisku kā iespēju iegādāties CD ar izrādē skanošajām dziesmām, bet es, goda vārds, uz mirkli arī iedomājos, ka tā varētu izdarīt. Es labprāt būtu vedusi saraudinošo mūziku mājās, bet nu ne velti ir tas tur viens salīdzinājums par ierakstu un dzīvo. Un oriģinālu arī, piedodiet. Bet ja nu es sagribēšu kādreiz to dzirdēt vēlreiz, un šāda vēlme jau ir uzplaiksnījusi reizes desmit vismaz, tad visticamāk, ka būs par vēlu. Vai arī es atkal būšu Anglijā vai kaut kādās jubilejās. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka dabūju redzēt šo brīnumu. Paldies, Liepāja!

jūlijs

02.07. Lai arī šī vasara sāk ieņemt visnejaušākā veiksmes stāsta aprises, rūgtumiņa balansam beidzot noklausījos jaunos Lordes un Cigarettes After Sex albumus. Dīvainā kārtā Lorde bija tā, kas sirdi visvairāk rāva laukā.

03.07. Šis bija viens no tiem maģiskajiem rītiem, kad tu pussamiegojies atver tviteri un ieraugi Depeche Mode paziņojumu, ka viņi brauks pie tevis uz mājām.

04.07. Bļaģ. Bļaģ bļaģ bļaģ. Es sev tik bieži pavēlu saņemties, ka esmu pārstājusi klausīties.

06.07. Vakar visu dienu man bija labs garastāvoklis, jo zināju, ka vakarā gaida daudz alus un daudz smieklu tajā burvīgajā kompānijā. Es viņas tik ļoti mīlu ♡

08.07. Ai, mana nabaga sirsniņa. Palika Ķīpsalā.

13.07. Pirmo reizi man tik viegla krāmēšanās festivālam. Vēl tikai par kādu siltāku sedziņu un apakšveļu jāatceras.

17.07. Jā, nu šis nebija mans mīļākais Positivus. Baigais aukstums un reti kura blice bija manā gaumē. Lielākie atklājumi – Dzelzs vilks (kārtējā grupa, kas vecāka par mani) un paaugstināta komforta tualetes (2€ vērts apmeklējums).

19.07. Arī vakarvakara nervu sabrukumam nekādu paliekošu seku nav. Murgi nerādījās. Sīkums, bet patīkami. Viss ir gauži normāli. Vienīgi šodien ļoti gribējās no darbiņa mājup iet kājām, bet novembris jūlijā un lietussarga trūkums somā.

21.07.  Pēc tam izlasīju šo to no jaunākās preses. Piemēram, interviju ar skaisto un foršo Baibu Broku. Un tad vēl tajā pašā izdevumā bija rubrika Pludmales stāsti. Vienam stāstam, kā jau tipiskā pludmales literatūrā, bija taustāms erotikas elements. Man jau arī savulaik patika rakstīt prozu, kas pāris elementus dala ar pludmales literatūru. Tiesa, es ar tiem elementiem nekad nekur tālu netiku, jo vienmēr time-code iesprūdu pie biksīšu novilkšanas. Nu es nezinu, kā lai saturīgi uzraksta seksa ainu, kas neizklausās pēc brutālas anatomijas, piecdesmit nokrāsām vai Džūdijas Blūmas. Tas ir man šobrīd svarīgākais rakstīšanas milestone. Vispār gribu atklātāk rakstīt par to, kas man prātā, it īpaši blogā. Bet baidos. No kā baidos? No tā, ka kaut kādi cilvēki, kas mani vairs vai vispār nepazīst, padomās stulbajai Kristiānai atkal hormonu vētras? Ka ģimenes locekļi mīļi palūgs dzēst laukā? Kāpēc tas mani tik ļoti biedē? Man ir viens superīss stāstiņš, drīzāk tāds refleksiju apkopojums par vienu seksuālo pieredzi. Man īstenībā ļoti patīk tas stāstiņš, es ar to ļoti lepojos. Tā nosaukums ir Pelnu trauks. Es to gribētu kādreiz nolasīt vai nopublicēt, vismaz blogā. Bet baidos. Šoreiz no tā, ka tas džeks, kas ir pelnu trauka galvenais subjekts, varētu to izlasīt un atkal kaut ko padomāt. Tikai man tas gabals vairs nav emocionāli aktuāls. Bet nu es jau arī rakstu tikai par tiem subjektiem, kas salauž man sirdi.

22.07. Vakardienas atklāsmju iedvesmota, iesāku rakstīt vēl vienu īso stāstiņu. Nosaukuma tam pagaidām nav, bet worda failu nodēvēju par krūtis. Domātas manējās, protams. Laikam jāsāk apsvērt krājuma veidošanu par manām divdesmitgadnieces frustrācijām.

23.07. Lai arī Dace mūsu izbrauciena rītā konstatēja, ka ritenim gaiss no riepām iziet arī tad, ja tas vienkārši stāv neaiztikts, un mēs piedzīvojām nelielu uzgaļu drāmu, kaut kā tomēr aizmināmies līdz Jaundubultiem. Ar saspiestiem virtuļiem un smilšu raušiem mazliet atzīmējām divdesmit ceturto jūliju, kas būs rīt.

24.07. Bet viss, ko es vēlos, ir pica, vīns un lai kāds man paijātu matus.

26.07. Darbā gāju pīppauzēs viena pati. Kad pienāca vēdera rūkšanas laiks un grasījos viena pati doties pusdienās, secināju, ka esmu mājās atstājusi maku. Nu neko, aizgāju vēl vienā pīppauzē un uztaisīju vēl vienu kafiju.

27.07. Pusdienlaikā sniedzoties pēc gaļas un kartupeļu sacepuma, aizsniedzos pēc puķkāpostu sacepuma, kurš mani turpat lidiņā teju saraudināja.

31.07. Ķermeņa daļa, ko pavadīju daudzus pusaudža gadus ienīstam, ir sarāvusies. Mani augšstilbi ir sarāvušies. Šis novērojums mani no sliedēm izsita. Pēdējo divu gadu laikā tie man bija tīri labi iepatikušies. Gurnus gan no mīļākās ķermeņa daļas titula tomēr neizkonkurēja, bet tik un tā ievērojams sasniegums. Kaut kad divpadsmit (?) gadu vecumā pati darināju sev šortus, jo veikalos pieejamie šķita pārāk īsi un par daudz atkailināja manus neglītos stilbus, tāpēc vecus džinsus nogriezu tā mazliet virs celīša. Tāpat kā tās neglītās kapri bikses, kas modē bija vienu vasaru. Un paskat, kas tagad notiek.

jūnijs

02.06. Laikam kļūstu pieaugusi, jo šodien, grāmatnīcā ieraugot bijušo klasesbiedreni Zanīti, nevis slēpos no viņas, bet gan piegāju klāt un sāku pļāpāt.

03.06. Vakarā atkal  eju uz  Saniknoto slieku JRT. Nav tā, ka tā būtu bijusi mana mīļākā komēdija, bet šobrīd mana sistēma alkst pēc jebkāda teātra.

04.06. Pa dienu bijām Misā. Uz lievenīša dzēru limpeni un lasīju Virsnieku sievas, beidzot palika interesanti. Tas ir, grāmatā.

05.06. Laikam kļūstu pieaugusi, jo šodien man tā riktīgi, no sirds gribējās sakārtot savu drēbju skapi un vēl pāris pakšus istabā. Un, šķiet, tas man neprasīja vairāk par divām stundām. Gone are the days of kad es mēdzu visu dienu sēdēt atkritumu kaudzē un nostalģiski šķirstīt vecas klades.

08.06. Reizēm esmu pārsteigta par to, cik civilizēti spēju uzvesties.

10.06. Māte šodien man asistēja jauna plaukta meklējumos. Jysks pievīla, arī pārējos rajona veikalos prece lielākoties ir atbaidoši neglīta, devāmies uz Spices mājas preču filiāli. Un tur arī ir viens eksemplārs tieši kā manā vīzijā. Tiesa gan, nepilni simts eiro, bet nu pēc spriešanas un svēršanas izlēmām, ka būs tā vērts. “Mums, lūdzu, šo plauktu”, bet tantuks pie letes saka, ka to nevar tā uzreiz nopirkt, tas jāpasūta. Ved no Polijas, būs jūlija vidū. Trīs dēlīšus mēnesi no Polijas ved, ibio.

12.06. Vakarpusē beidzot uzspīdēja sauļuks un es izlēmu laiski aizvizināties līdz savam mīļajam Uzvaras parkam un tur palasīt Harmsu uz soliņa.

16.06. Vakar pēcpusdienā uzmetu savu mīļāko režisoru, lai dzertu ar savu labāko draudzeni.

17.06. Ļoti patīkami laiskā sestdienā ēst saldējumu un tad atcerēties, ka vakarā jāiet uz teātri. Un arī rītvakar jāiet uz teātri. Life as I like it.

20.06. Marinai vienā dziesmā ir tādas lirikas “get what I want cause I ask for it, not because I’m really that deserving of it” un es vienubrīd piefiksēju, ka tā lietas notiek arī ar mani.

21.06. Viss bija baigi forši.

25.06. Viss kā parasti.

28.06. Bet šorīt pulkstenis ir tikai vienpadsmit, bet es jau paspēju no durvīm noplēst to šausmīgo The Big Bang Theory plakātu. Vietā piekarināju Džimbo Morisonu.

pusgada grāmatu bilance V

Par spīti tam, ka pagājušā gada nosprausto mērķi knapi sasniedzu Vecgada dienā, ar katru gadu to turpinu palielināt par piecām grāmatām. Tātad, 2016. gadā biju apņēmusies izlasīt 25 un tas izdevās, šogad jātiek galā ar 30. Tomēr man veicas visnotaļ labi un arī no tempa neatpalieku. Ja goodreads aizrāda (you’re one book behind), es uzreiz sajūtos vainīga un lūkoju pēc jaunas lasāmvielas.

Divtūkstošseptiņpadsmito atklāju ar britu autori Dawn O’ Porter un viņas duoloģiju (cik tizls vārds) Paper Aeroplanes un Goose. Tas ir stāsts par divām labākajām druškām 90to gadu vidū Gērnsijas salā (starp Franciju un Lielbritāniju, ja nu kādam pieklibo ģeogrāfijas zināšanas) un viņu pusaugu drāmu, kas ir daudz skaudrāka, netipiskāka un patiesāka pierastajam YA saldumam. Īsti nefanoju par grāmatu sērijām un nejēdzīgiem turpinājumiem, taču otrā daļa bija tiešām brīnišķīga, ja neskaita vienu milzu attiecību klišeju, bet nu par to (še tev lineāls, jo būs jāvelk paralēles ar manu privāto dzīvi) pagaidām runāt negribu. Bet gan jau kādreiz! (Pirmajai 4/5, otrajai 5/5) Vēlāk, uz pavasara pusi, atklāju, ka šai autorei ir arī ķipa pieaugušo romāns The Cows, kas man, protams, bija jādabū savās rokās kindlā. Tomēr jāatzīst, ka es labprātāk lasu par vidusskolas drāmu, nevis par vientuļajām mātēm, kas kādu vakaru pēc teorētiski veiksmīga randiņa izlemj masturbēt sabiedriskajā transportā un šī negadījuma dēļ nonāk zem valsts mēroga mediju mikroskopa. Nu nē. Vai tad nav reālistiskākas problēmas, par kurām rakstīt? (3/5)

Par Kiran Millwood Hargrave – The Girl of Ink and Stars uzzināju no jūtuba plašumiem un izvēlējos lasīt tikai un vienīgi vāka un lappušu noformējuma dēļ. Ne par velti ir tas tur viens teiciens. Bija tāda kā pasaka par meitenīti, kuras dzimtajā ciemā notiek baisas lietas un tad viņa izspēlē Mulanas kārti, tas ir, tēlo zēnu un dodas baisās cīņās. Es pat esmu drusku piemirsusi, kas notika. Nu tāda pamatskolas literatūra. (1/5)

Steven Camden – It’s About Love man laipni ieteica lasīt gudrīds un es piekritu ar. Mīlasstāsta galvenie varoņi ir sešpadsmitgadnieki vārdā Lūks un Leia, un, jā, tā ir Zvaigžņu karu atsauce, un, jā, autors zina, ka viņi bija brālis un māsa. Tomēr es negribētu piekrist autoram, ka mīlasstāsts ir romāna galvenais motīvs, vairāk par visu tur bija daudz un dažādu ģimenes problēmu. Mīlestība tur nebija nekas vairāk par ongoing fona problēmu. Nu kā jau dzīvē. Arī sapratu, ka mani sāk kaitināt alternatīvie un inteliģentie puisiešu kārtas literārie varoņi. (3/5)

Ar Miranda Hart – Is It Just Me? pirmo reizi mūžā izprovēju audiogrāmatas konceptu, bet nu tas jau nemaina faktu, ka esmu pilnībā iepazinusies ar tās saturu, tāpēc skaitām vien klāt. Autore ir viena no rēcīgākajām komediantēm pasaulē, kuru es iemīlēju, skatoties anormāli rēcīgo BBC seriālu Miranda, kas, pārsteigums pārsteigums, ir par pašu Mirandu. Grāmatā apkopotas viņas pārdomas par gandrīz visu (nu nopietni) un papildinātas ar brīnišķīgi rēcīgi apkaunojošiem notikumiem iz dzīves. (4/5)

Carrie Hope Fletcher – On the Other Side bija brīnišķīgs romāns par vienu no pēcnāves dzīves versijām, kurā šur un tur izkaisīts maģiskais reālisms. Īsa, aši lasāma pamācība, kā atbrīvoties no dzīves laikā nestiem smagumiem + satikties ar savu jaunības dienu mīlestību. (4/5)

Kad pavasara brīvlaikā biju atpakaļ Rīgas mājās, likās pienācīgi pievērsties tēvzemes autoriem. Tomēr gadījums ar Daces Rukšānes Mīlasstāstiem lika būt pateicīgai par gadu, ko pavadīju nogaidot ažiotāžas norimšanu un iespēju iet uz bibliotēku, lai nebūtu jātērē desmitnieks un pēc tam smagi jāviļas. Nu kaut ko tik bezgaršīgu es sen nebiju lasījusi. Principā tas varēja būt arī plāns, sūdīgs romāns, jo katrs stāsts bija kā viena un tā pati varone, kas katru nakti izdzīvo pa murgam. (2/5)

Joprojām sekoju līdzi Mēs. Latvija XX gadsimts sērijai un biju lielā sajūsmā par Laimas Kotas Istabu, kas laikam ir vienīgā šīs sērijas pārstāve, pēc kuras izlasīšanas negribas gulēt gultā un blenzt vienā punktā, pārdomājot rūgto dzīvi. Lai gan es pati neesmu baigā sajūsmā par to komunālo sadzīvi, ko esmu piedzīvojusi, šis bija ļoti feins un jestrs stāsts. Lasot šo, izdomāju, ka iemācīšos visu  Rīgas centra ielu nosaukumus padomju laikā, lai turpmākajā saskarsmē ar šī perioda literatūru, man nav jāgūglē ielu šībrīža vārdi. (3/5)

Beidzotbeidzotbeidzot ķepās dabūju Andras Manfeldes Adatu, jo sistēma prasīja savu narkomānu literatūras devu. Diemžēl vai par laimi, narkomānijas tur bija pavisam maz, bet šai nodaļai aizveroties, turpinās tas, ko man patīk dēvēt par dzīvošanos (kādreiz izdomāšu precīzu definīciju). Nu tā. Teikumi un rindkopas pēc Repšes parauga. Protams, ka iesaku izlasīt šos pašmāju zoostacijas bērnus, bet paturiet prātā, ka nav nekā labāka par autentiskajiem zoostacijas bērniem. (3/5) Savukārt Virsnieku sievas mani gaidīja mājās uz rakstāmgalda, kad Rīgas mājās atgriezos uz vasaras brīvlaiku. Priecīga sāku lasīt, bet pēc pirmajām nodaļām tā kā apnika. Visa romāna garumā uz viena teikuma ir apmēram desmit māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, kuros sižets vienkārši noslīkst. Dažkārt tie ir vietā, bet lielākoties – pilnīgi lieki, un ja tos visus liekos epitetus izsijātu, stāsti par dzīvi Karostā būtu uz pusi plānāki un krietni baudāmāki. (3/5)

Tom Michell – The Penguin Lessons bija pārkāpums manam principam nelasīt grāmatas par dzīvniekiem, jo mēs visi labi zinām, ka gandrīz tās visas beidzas ar mazā susuriņa nāvi un kamdēļ tas vispār vajadzīgs. Bet es biju tik pārņemta ar AK DIEVS IR GRĀMATA PAR PINGVĪNU MAN VAJAG GRĀMATU PAR PINGVĪNU VAI CIK JAUKA GRĀMATA PAR PINGVĪNU, ka šī pārliecība man izkrita no prāta. Šī grāmata ir eksotisks ekvivalents 2008. gada klasikai Mārlijs un es, tikai pingvīns, protams, nav tik destruktīvs, pingvīns ir delikāts un graciozs. (4/5)

Alain de Botton – The Course of Love es ieraudzīju Londonas sešstāvīgajā Waterstones tieši kad meklēju lidojuma literatūru atpakaļceļam uz Rīgu, un tas mani uzrunāja – jā, ņem mani! Es tev būšu vislabākā lidojuma literatūra! Bet šis paplānais romāns maksāja pusi no mana pārpalikušā budžeta, un es dīvainā kārtā pēkšņi kļuvu ļoti taupīga un saprātīga, ar smagu sirdi noliekot to atpakaļ plauktā, soloties atgriezties, kad varēšu to atļauties. Phe, Jānī Rozē vispār nav ko darīt, ja kādreiz būts Waterstones, es sev ierastajā snobismā prātuļoju, pēc pāris dienām ieklīdusi vecajā labajā Jānī Rozē, kad pēkšņi pamanīju, jā, jā, Londonā satikto un atstāto lidojuma literatūru. Tātad, šis ir visnotaļ īss pārstāsts par kāda fictional pāra kopdzīvi gandrīz divdesmit gadu garumā, uzsvarus liekot uz tādiem notikumiem kā rozā briļļu periods, bērnu uzrašanās, laulības pārkāpšana un pāru terapija, papildināts ar “komentāriem”. Nu tāda īstā mīlestība īstajā dzīvē. Mīlīgi, humorīgi, man ļoti patika. Kaut nu būtu ņēmusi līdzi lidmašīnā. (4/5)

Daniila Harmsa prozas izlasi lūdzu savam bijušajam uzdāvināt man pagājušajos Ziemīšos, bet mēs paspējām izšķirties pirms viņš to nopirka, tā nu man bija jābūt stiprai, neatkarīgai sievietei, kas literatūru sev gādā pati. Harmss ir krievu absurda meistars un šajā nelielajā krājumiņā ir ļoti daudz (tiešām daudz) visa kā. Gan vienkārši absurdas, gan smalki smieklīgas ainas. Lasot, daudz pārdomāju pirms kāda laika redzēto Veceni Nacionālajā teātrī un stāsti uz papīra palīdzēja izprast stāstus no izrādes, cik nu vien spēju tos atsaukt atmiņā. Būs jāiet vēlreiz. (4/5)

Ingas Ābeles Klūgu mūks jau sen stāvēja gan manā to-read čupiņā, gan ģimenes grāmatplauktā, bet es to visu laiku atliku, jo man likās, ka būs par daudz baznīcas lietu. Nebūt neesmu ateiste, bet nu Dievs nav mans mīļākais temats literatūrā. Un tomēr četrsimt lappusēs, kas it kā ir par kādu latviešu mācītāju, ir iekļautas visas cilvēku un necilvēku dvēseles šķautnes, argumenta pozitīvās un negatīvās vērtības. Un baznīca tam ir tikai vienkāršs fons, gluži tāpat kā pilsoņu karš štatos vai ulmaņlaiki. (4/5)

Un tad es beidzot saņēmos izlasīt F. Scott Fitzgerald – The Great Gatsby, kuru jau agrāk biju iesākusi, tikusi līdz pusei un tad pametusi. Kāpēc, nezinu, it īpaši tādēļ, ka vispār jau tur nav nekā daudz. Bet nu arī šoreiz knapi izvilku līdz beigām un tās simt lappuses lasīju nožēlojami ilgi – četras dienas. Ar amerikāņu literatūru man laikam nekad nebūs pa ceļam, ja nu vienīgi neskaita to, ka mēs ar Džeju Getsbiju dalām līdzīgus, nožēlojamus paradumus blenzt uz zaļiem punktiņiem un darīt kaut kādas lietas tikai tāpēc, ka pastāv iespēja kādam īpašam cilvēkam tās ieraudzīt. (2/5)

Sešpadsmit pievārēju, atlikušas četrpadsmit. Iekšējais perfekcionists gan mazliet gruzās, ka jūnijā neapstājos pie smukā piecpadsmit, lai decembrī gaidītu tāda pati smuka, apaļa otrā pusīte. Bet nu līdz tam vēl jānodzīvo.

mikrorajonu tumšā puse

Jaunais Rīgas teātris “Rīga. Urbānie mīti” // 17.06.2017. 

Kādā melnā, melnā pilsētā, kādā melnā, melnā mājā, kādā melnā, melnā istabā bija melns, melns galds. Uz šī melnā, melnā galda ar garu izsaukšanas seansu sākās Rīga. Urbānie mīti. Es jau sen šito gribēju redzēt, pilnīgi viss šīs izrādes konceptā man likās pievelkošs. No sākuma es gan pēkšņi nodomāju, vai tik tas viss arī nepaliks tādā pīķa dāmas izsaukšanas līmenī, bet nē, varu droši sacīt, ka šis ir svaigākais piegājiens teātra mākslai, ko pa ilgiem laikiem JRT esmu redzējusi.

Lai arī cik forši nebūtu pensionāri, kas strīdas par to, kādus preses izdevumus viņiem vajadzētu abonēt, vēl foršāk ir redzēt ienākam jaunus arhetipiskos personāžus ienākam latviešu dramaturģijā. Traģikomiskus lauku cilvēciņus papildina jaunākā paaudze, par ko arī var foršus jokus plēst, bet tas laikam ir Urbāno mītu dramatizējuma līdzautora, J. Joņeva nopelns.

Lai arī Urbānie mīti, iespējams, ir tikai rēcīga, dauzonīga un pamuļķīga komēdija, šī izrāde vienalga nosēžas prātā, tikai citādāk nekā klasiski-dramatiski-psiholoģiski gabali. Tu, iespējams, pēc tās nepārdomā cilvēka dvēseles šķīstumu vai mīlestības un naida balansu dzīvē, bet tu pilnīgi noteikti ķiķini un to atceries, lejot filtrkannā ūdeni no krāna vai 11. tramvajā apsēžoties blakus kādam sirmgalvim.

Mana vakara publikai izrāde tik ļoti patika, ka dažbrīd pieķēru sevi domājam, ka tomēr vajadzēja aktieriem pie vaiga piesiet pa mikrofonam, jo dažbrīd tā īsti nevarēja dzirdēt cauri sirsnīgajiem smējējiem. Nu tiešām daži tā zviedza, ka varēja redzēt aktierus  kožam sev mēlē, lai viņi paši nepievienotos. Pat krietns bariņš bērnu bija atvests, salīdzinot ar citām izrādēm, kas it kā skaitās pieaugušo auditorijai; man, protams, prieks, ka jaunatne tiek audzināta ar kultūru.

Bet aktieri arī nemaz nehaltūrē, šķiet, ka izālēšanās ir mazākais labums, ko dod piedalīšanās šajā šausmu stāstu šovā. I. Krasts, protams, ir sava kvarteta neaizmirstamākais tēls (viņa stāsts par nocirsto roku ir pelnījis pats savu izrādi), bet man lielākais prieks bija par L. Šmuksti, kurai, kā man jau sen bij licies, ir baigās iekšas un kura ir spējīga piedāvāt daudz vairāk par tām ierastajām nelaimes čupiņām.

Man šķiet, ka Urbānie mīti patiks visiem, kas redz Rīgas šarmu tās detaļās. Bet tiem, kas sevi uzskata par mazajiem parīziešiem un prieku redz vien vecpilsētas bruģī vai jūgenda namos, arī vajadzētu atnākt. Un bēdīgi slavenais bļaģ te skan stipri retāk nekā grāvējā Cerību ezers, ja kas.

sidrs uz terases

Mana pēdējā akadēmiskā atbildība universitātē noslēdzās ceturtajā maijā un nu man ir visgarākais brīvlaiks, kāds jebkad ir bijis. Četri mēneši, ej tu nost, es mīlu savu kursu (reizēm). Būtu varējusi no kojām un studenttrimdas laisties mājās ātrāk, bet bija jāsagaida ciemiņi, kuri pieteica savas vizītes manā jūrmalmiestā jau agrā pavasarī.

Tā nu nosvinēju sava pirmā kursa beigas un savu divdesmito arīdzan, dzīvojoties pa Braitonu un Londonu un vācoties ārā no kojām. Es jau drusciņ ilgojos pēc savas privātās vannasistabas.

Tveice Londonā ir viena parādība, no kuras man līdz šim bija izdevies veiksmīgi izvairīties. Metro ir lipīgs, kājas jāsabindē jaunos plāksteros ielas malā, sūrst apdegušie pleci (jo kurš tad uz Angliju ņem līdzi pretapdeguma ziedi), šokolādes saldējums kioskā ir izbeidzies, ir tikai zemeņu un mango.

izdzīvo tikai mīlētāji

Jaunais Rīgas teātris “Ciniķi” // 06.06.2017. 

Kamēr es rausos augšā pa kāpnēm, mammuks stāvēja pie loga un pētīja JRT pagalmu. “Paskaties, tur Hermanis mašīnā sēž. Kaut kādu žurnālu lasa.” Diemžēl, ne Hermani nācām skatīties; es speciāli centos no studenttrimdas atkļūt mājās pirms teātra sezonas beigām, lai noskatītos sava mīļākā režisora (kaut gan man ir grūti izšķirties, kurš tad īsti patīk labāk – Hermanis vai Nastavševs) jauno brīnumdarbu. Protams, ka es kārtējo reizi esmu sajūsmā. Es citādi nevaru, vai, pareizāk sakot, viņš citādi nevar. Ko jūs gaidījāt no manis? Pat ja man kādreiz kāds Nastavševa darbs nepatiks, jūs to, visticamāk, nekad neuzzināsiet, jo es, iebarikādējusies aiz aizvērtiem slēģiem, klusi šņukstēšu spilvenā.

Krievu modernisti ir Nastavševa jājamzirdziņš. Lai arī tie ir divi dažādi žanri, Ciniķi, manuprāt, ir Pakļaušanās apokaliptiskais ekvivalents. Uvertīra karam, pasaules samīcīšanai, prātu mezglošanai. Un atkal priekšgalā ir V. Daudziņš kā ciniķu barvedis un pašpasludinātais krievu inteliģences priekšnieks, kura hobijs ir slaucīt putekļus no grāmatām. Tikai Ciniķu fona mūzika ir nevis islama plaukšana, bet gan sarkanais oktobris un revolūcija Krievijā. Un, kā sacīja mans mīļākais vēstures pasniedzējs, – revolūcija pēc definīcijas ir mēslu vārīšana. Citāta beigas.

Romāna autors A. Marienhofs tiešām nenošāva greizi ar tā nosaukumu. Galvenais duo Vladimirs//V. Daudziņš un Olga//G. Zariņa ir ideāls pāris savā harmoniskajā cinismā, viens par otru labāki. Viņš viscaur saglabā pašapmierināta prātvēdera tēlu, kamēr viņa vairākas reizes nomaina savu pieeju notiekošajam, paspējot pabūt gan boļševiku, gan jaunās buržuāzijas atbalstītāju nometnē. Taču svaidīšanās nebūt nenokauj Olgas šarmu, lai arī redzams, ka tos ievārītos mēslus viņa ņem pie sirds daudz vairāk kā bija iecerējusi (un par to jau nevar vainot). Cinisms gan lielākoties ne pie kā laba nenoved, bet kādu brīdi ar to var tīri labi iztikt. Un tie divi izvelk visnotaļ ilgi.

Kā jau brīnišķīgais režisora kungs mūs ir pieradinājis, arī Ciniķiem ir brīnišķīga scenogrāfija. Skatuves dibenplānā stāv milzu skaļrunis, kas gan lielākoties ir švaki apgaismots, bet tieši tās mistikas dēļ ir tik grūti no tā atraut acis. Skan stulbi, bet tieši šis gigantiskais priekšmets ir viena no manām spilgtākajām atmiņām par izrādi. Nu, goda vārds, es neatceros, vai kādreiz esmu uz JRT skatuves redzējusi kaut ko tik milzīgu. Un kad Olga tajā uzrāpās finālainās – gluži kā uz mēness. Vizuālo metaforu ir pārpārēm. Nu jau slavenais zirga skelets kā revolūcijas radītais spožums un posts, mazliet šķebīgā ainiņa ar jaunās buržuāzijas dzimšanu, kas vēlāk savijas ar Dokučajeva//J. Isajeva tēlu, tie visi elementi balsta viens otru mazajā izrādes kosmosā.

Man rodas sajūta, ka katra nākamā Vlada izrāde tiek tapināta aizvien specifiskāka un aizvien vairāk viņa specifiskajai pielūdzēju auditorijai domāta. Gaidu, kad uzzināsim, ko par to domā spēlmaņu žūriķi.

aklais randiņš ar utopiju

Refleksijas par Uģa Oltes un Mortena Trovika filmu Atbrīvošanas diena 

Mans visvisvismīļākais kino žanrs ir dokumentālās filmas par mūziķiem. Es varu skatīties pilnīgi jebko šī žanra robežās. Lai arī manas iecienītākās filmas ir par tādiem ikoniskiem smagučiem kā Metallica un Megadeth, arī This is Us jeb dokumentālie One Direction ziedu laiki ir viena no interesantākajām lietām, ko man nācies skatīties. Protams, ka Atbrīvošanas diena, stāsts par Ziemeļkorejas atbrīvošanas septiņdesmitās gadadienas ballīti ar Laibach, provokatīvu bijušās Dienvidslāvijas mūzikas produktu, uzstāšanos, ir tas, ko mēdz dēvēt par must see.

Atbrīvošanas dienu visas deviņdesmit minūtes skatījos ar vaļēju muti. Pirmkārt, jau pats koncepts – Ziemeļkoreja tak ir pēdējā vieta, kur varētu notikt “sātana mūzikas” dzīvais izpildījums. Otrkārt, nespēju saprast, kā man kaut kur varēja garām paskriet tāda lieta kā Laibach eksistence, ja filmas pirmajās desmit minūtēs bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņiem šodien nepastāvētu tāda grupa kā Rammstein. Viens no režisoru duo, norvēģis Mortens Troviks, galvenais projekta autors un diriģents, septiņdesmitās gadadienas ballīti nosauc par riskantāko aklo randiņu. Vārds vietā.

Tas, ka Laibach uzstāsies kaut kādā vietā, kas atgādina Rīgas Kongresu nama zāli, nemaz nepārsteidz. Ir bezgala aizraujoši vērot kamikadzes misiju, kā to dēvēja pats Troviks, pielāgot Phenjaņas 20. gadsimta vidus tehnoloģijas 21. gadsimta rietumu rokkoncertam. Ir bezgala aizraujoši vērot vietējās orgkomitejas locekli raizējamies, vai Laibach solists fotosesijā pie Phenjaņas svētvietām par daudz neizskatās pēc nacista. Cenzūras policija, protams, ir nežēlīga pret šo labās gribas žestu koncerta veidā – kādas dziesmas, tagad piemirsu kuras, fona projekcijās ir par daudz pliku cilvēku, jāgriež laukā. Pēc mirkļa uz ekrāna rāda izbrāķēto video materiālu, bet bezgaumīgas pornogrāfijas vietā (vismaz to es biju gatava redzēt, diez, ko tas saka par mani) redzam norvēģu nacionālromantisma paraugu jeb skulptūras no Vīgelanda parka; ja nu kāds no paviršajiem šī bloga lasītājiem ir bijis Oslo, zinās.

Filmas kulminācija jeb paša koncerta diena dīvainā kārtā rada vilšanos. Protams, ka paklausīgie ziemeļkorejieši, pirmajās rietumu roka skaņas izdzirdējuši, savos krēslos salecas un aizspiež ausis. Protams, ka daži ir garlaikoti un snauduļo. Bet visdīvainākais ir tas, ka daudzas vietas zālē ir tukšas, bet pilnajās sēž kaut kādi pilnīgi parastie Ziemeļkorejas ļaudis. Pat Vadoņa nav. Wtf. Es gribēju redzēt Vadoni. Saprotams, ka šis pasākums nav viņa gaumē, bet nu tomēr es nespēju nokratīt dīvaino sajūtu, ka sensācija nav sevi attaisnojusi. Paklausīgie ziemeļkorejieši pieklājīgi aplaudē un pat pieceļas kājās, taču visnotaļ ātri notinas no zāles. Visu provokāciju karaliene nav salauzusi viņu utopiju.

 

budisti un krāsotāji

Jaunais Rīgas teātris “Saniknotā slieka” // 08.04.2017. 

Bija tik labi atkal būt kopā ar savu mīļāko vietu Rīgā, Lāčplēša 25, ka izrādes sākumā, kad vaļā iet visnotaļ rēcīga epizode, es pamanījos nobimbāt pāris mīlestības, ilgu un priecīgas atkalsatikšanās asaru. Bet nu rēcīgā epizode jeb Sibillas Švirkstes//I. Poles diriģētais un nolamātais bilingvālais koris ar Dāvāja Māriņa/Milion Alih Roz tās tomēr ātri vien pārvērš smieklu asarās.

Jūs nevarat aiziet uz šo izrādi un gaidīt, ka kāds kaut kur, visticamākais, drukātā formā, jums nepastāstīs, ka šī ir dramaturga Gunāra Priedes savā laikā vienīgā sacerētā komēdija. Komisku epizožu tur bija maz, nu tāda – dzīvošanās. Bet nu man, cilvēkam, kurš nekad nav piedzīvojis astoņdesmito gadu dzīvošanos, kurš pat no deviņdesmitajiem un jaunā milēniuma iestāšanās neko neatceras, bija diezgan eksotiski. Un arī dzīvošanās, ja piefiksēta pareizajā mirklī, var būt diezgan interesanta.

Paaudžu konflikts. Švirkste un viņas mazmeita Muda//J. Čivžele cenšas sadzīvot smalkā jūgendstila apartamentā, kas gan uz skatuves vairāk atgādina krātiņa un akvārija hibrīdu. Švirkste, kā jau pensijas vecumam bīstami tuva sieviete, sāk garlaikoties un aizraujas ar citu trobelēšanu, svešu dzīvju iejaukšanos un sagrozīšanu. Muda, no laukiem ieradusies Rīgā, laikam tikko uzlikusi breketes un drusku šļupst. (Atceros savu jogurtu/zupu diētu un noskurinos. Kurš atceras manas jogurtu recenzijas? Cerams, neviens.) Rodas mīlīgākais un smieklīgākais mīlas trijstūris ar Mudas, Daira//E. Samītis un Zemdimža//I. Krasts piedalīšanos, kuru labprāt izrediģē Švirkste un Dižbraucējs//fantastiskais G. Gāga, kurš ir tēvs vienam no jaunēkļiem (ak, kuram gan, kuram?!).

I. Krasts vispār ir šī iestudējuma zvaigzne pseidointelektuālā hipija lomā, kuram īstais vārds ir Maigums, bet patssev piešķīris literāro pseidonīmu Zemdimdis. Esmu pārliecināta, ka atmoda valstī sākās līdz ar viņu. Viņš gan ir draņķīgs sava darba darīšanā (krāsošanā; Zemdimdis izlej krāsu pa grīdu, jo ir pārliecināts, ka tā izklāsies vienmērīgi), taču idejas viņam nudien ir revolucionāras. Piemēram, nepakļauties šabloniskajai domāšanai. Un atkārtot vārdu šablons tik bieži, it kā būtu pirms pāris stundām to izlasījis vārdnīcā un tagad cenšas to iespiest savā leksikā.

Diemžēl izrāde neatbildēja uz jautājumu, kāpēc visas sliekas lietus laikā lien uz trotuāra. Varbūt kāds zina? Nedomāju, ka šī būs repertuāra ilgdzīvotāja, bet, ja nu jums ir liekas 18 eiro naudiņas, kuras gribas ieguldīt, lai paskatītos uz foršiem aktierdarbiem, aizejiet. 7/10

monomania

Jau biju piemirsusi, kā tas ir, kad kameras puncītī pārplīst filmiņa – sūdīgi. Vēl sūdīgāk ir tad, ja minētajā filmiņā bija vesela diena Londonas. Viena no manām šīgada reāli paveicamajām apņemšanām bija mēnesī izbildēt vismaz vienu filmiņu. Izbildēt jau izbildēju, tikai rezultāts ir zudis uz mūžiem, un netieku gudra, vai tas tik un tā skaitās, vai arī es tomēr jau esmu izkritusi otrajā mēnesī.

Vienu februāra pēcpusdienu sēdēju bibliotēkā, jo man bija pusotra diena laika, lai izdomātu, par ko rakstīšu kursadarbu. Izdomāt jau nekad nav problēma, bet gan uzrakstīšana. Nu es stragloju arī ar izdomāšanu. Vispār jau to varēju darīt no jebkurienes, savas virtuves vai svešas, bet nu aizvilkšanās līdz bibliotēkai jau dod to padarīta darba jūtiņu. Dzēru kafiju, sagribēju kefīru. Skatījos uz parciņu otrpus logam un domāju, ka būtu forši, ja to neredzētu, ja logs būtu aizsalis un ar leduspuķēm aizaudzis. Iedomājos, kur pozitivus pazudis? Nekas sen nav dzirdēts, nav pirmais bēdīgais hedlaineris nosaukts, vai tad vispār šogad būs? Tad sapratu, ka laikam mājās gribas. Nebija jau arī tālu no tā brīža dienas sākot skaitīt, tikai kursadarbi jauca gaisu.

Marts iesākās jauki. Ar Londonu. Ja kādam šī bloga paviršam lasītājam tas vēl nav pielecis, šī man ir ļoti mīļa pilsēta un katra tās vizīte ir ļoti īpaša.

Pirmā reize. Otrā reize, kad sapratu, ka gribu tur kādreiz dzīvot. Trešā reize, kad biju tur vien uz pāris stundām un liku atmiņai fotografēt. Ceturtā reize, kad likās, ka caurstaigāju kinolenti, ne pilsētu. Piektā reize, kad atcerējos, kāpēc esmu ieradusies studēt uz šīs salas. Sestā reize, kad Mārux man ļoti uzlaboja dienu par spīti Trampa ievēlēšanā tai pašā rītā. Septītā reize, kad man izmisīgi vajadzēja nomainīt vidi kursadarbu rakstīšanai. Astotā reize, kad mans norezervētais vilciens vienkārši kaut kur izgaisa, man nācās pārmaksāt divreiz lielāku summu, lai gan tāpat jau biju bez naudas, bet ne Māruxim, ne kam citam neizdevās man uzlabot dienu. Devītā reize, kad man kāds metro piedāvāja apsēsties, jo viņam likās, ka esmu stāvoklī, kaut gan ES ESMU VIENKĀRŠI RESNA UN MAN PATĪK DAUDZ ĒST, OK?!

Dīvainā kārtā man likās, ka esmu nometusi svaru, jo pēdējā laikā bija pamaz naudas, tātad arī ēdu bišku mazāk, bet nu neko. Nākamajā dienā ēdu labāko burgeru savā mūžā (The Canonbury krogs Islingtonā, ja nu kādam gadās būt rajonā). Mīlestība no pirmā kodiena; izlēmu, ka tāds arī būs manas autobiogrāfijas nosaukums. Vārdus mīlestība un kodiens var interpretēt dažādi, piemēram, varbūt tā būs atsauce uz manu pārņemtību ar Krēslas sāgu un vampīriem 2008./2009. gadu mijā, bet par to man ir vēl vismaz trīsdesmit gadu laika pārdomām.

R1-10A

Bet nu tagad laiskojos pa mīļo dzimto pilsētu un baudu brīvlaiciņ, tikai airBaltic man jau sūta atgādinājumus, ka pēc divām nedēļām jau jālido atpakaļ.