kaislības turpinās klusi

Dailes teātris “Peldošie – ceļojošie. 2. daļa” 06.01.2017

JRT un viņu pavisam pirmie Peldošie – ceļojošie tālajā 2014. gadā izpelnījās daudz sašutuma un jo īpaši liels tracis bija par nabaga klavierēm, kurās guļ un pa kurām bez jebkādas cieņas pret mūzikas instrumentu lēkā bezkaunīgie aktieri, un tomēr izrāde dabūja vienu no galvenajām Spēlmaņu nakts balvām (gada lielās formas izrāde). Mūsu teātru publika vēl nenojauta par tuvojošos viesuļvētru Vladislavs, kas izmainīs tās skatījumu uz mākslu turpmākajai dzīvei, and the rest is history, kā mēdz sacīt.

Visu pirmā cēliena laiku es savā galvā centos savilkt, kas notika JRT izrādē, vecos un jaunos aktierus, vecos un jaunos tēlus. Un mans galvenais secinājums ir tāds, ka tā īsti nākt uz šo nav jēgas, ja nav redzēta pirmā daļa, un tas pat nav tas gadījums, kur JRT VISS IR LABĀK OMG, nē, galīgi nē. Šī, manuprāt, vienkārši nav tāda “otrā daļa”, kura atsevišķi būtu pilnīgi savs stāsts un jebkurš jaunpienācējs varētu eleganti iebraukt un visu saprast. Nu, piemēram, Ļoļečkas//I. Ķuzules-Skrastiņas un Lavrentjeva//G. Grāveļa (kurš uz to īso brīdi gan likās pilnīgi nekāds, jo īpaši atceroties kolosālo A. Keiša versiju) tikšanās izrādes finālā, nu tur jāzina, kādas kaislības starp viņiem ritēja iepriekš, jo ja tā noslēdzas ar tādu satricinošu momentu, tā taču ir kaut kāda atsauce un simbolisms, ne? Nu varbūt arī nē.

Sižeta līnija ir ļoti izārdīta un izpludināta, atgādinot vienkāršu dzīvošanos un attiecību risināšanu. Mans mammuks pēc izrādes sacīja, ka būtu interesanti palūkot, kā šie peldošie un ceļojošie cilvēki savas problēmas risinātu mūsdienās, kam es pievienojos. Protams, 2. daļā notiek pilnīgi citas kaislības, lai gan tulbais Lavriks//M. Upenieks turpina kacināt nabaga Orestu//Ģ. Ķesteris. (Kāpēc tieši viskaitinošākajam tēlam nav nomainīts aktieris?) Bet, arī ja jums ar šī darba skatīšanās pieredzi ir pilnīgi pretēji, tas labi, gan jau, ka mana zemapziņa spītīgi turas pie savas JRT VISS IR LABĀK OMG pārliecības.

Man ir trīs favorītaktierdarbi, kas manās acīs bija Peldošo – ceļojošo II balsts. Iepriekšminētā I. Ķuzule-Skrastiņa, kas ir tikpat fantastiska kā S. Kļaviņas priekšgājēja. Poļina//I. Segliņa, kas ir tēlā saglabājusi savas priekšteces//B. Brokas izstrādāto izklaidīgo bohēmismu, tomēr tāda, nu, paaugusies. Bet lielākais metamorfoziskākais dārgums ir Orests//Ģ. Ķesteris, kurš ir tik zils, ka zilāks nevar būt.

Vai pamanījāt, ka šis tāds emocionāli pieklusināts ieraksts priekš Nastavševa izrādes? Es arī. Nu patika jau, baudījums gan acīm, gan ausīm, bet nu gribējās kaut ko vairāk. Īsti neredzu jēgu augšāmcelt pāris gadu vecu formu, bet neapdeitot tās saturu. Būtu gribējies vienu vakaru atkal noskatīties pirmo daļu un ar apdeitotu atmiņu skatīties šo, kaut gan nezinu, kā tas iespaidotu mani un šīs pārdomas. 7/10

 

32. decembris

Brīvlaiks iesākās diezgan drausmīgi, jo naudas taupīšanas nolūkos lidojām no pavisam tālās Lūtonas, nevis pavisam tuvās Getvikas, bet beigās starpību piemaksāju no saviem nerviem. Nav vērts. Bet nu nokļūstot mājās pie Zuzes un 18 adventes kalendāra šokolādītēm, kuras jānotiesā, un secinot, ka vecāki aiz gara laika, ilgām un mīlestības salabojoši manas istabas durvju klinķi, viss saliekas savās vietās. Catch up ar kofīinu, Pakistānas kebabu, Ādažu čipsiem, teātriem, Rīgas satiksmi (uzņēmumu) utt.

32870001

32870032

32870008

32870009

32870015

32870018

32870020

32870026

32870033

32870031

Gan ziemīši, gan jaungads bija diezgan psihi, bet man pat īsti negribējās, lai kaut kādi svētki maisa manam trīsnedēļu randiņam ar Rīgu. Un es jau nevaru sagaidīt nākamo. Drusku arī maisīja apziņa, ka man būtu patiesībā jāraksta kursadarbs, kam dedlains ir diena pēc brīvlaika beigām (kurš sātans kaut ko tādu izdomāja), bet es izvēlējos prokrastinēt ar savām sendienu atkarībām, par kurām runāt tagad un arī turpmāk kauns.

32870036

Vispār akadēmiskā pēcgarša pēc pirmā semestra ir diezgan ļoti nekāda, jo core subjects sūkā un ej nu tu saproti, vai pēc pirmā gada gribi kaut ko turpināt. Laikam gan man galvenā motivācija ir mana mīļākā pilsēta divu stundu vilcienbrauciena attālumā, kaut gan varbūt nu tā būs kļuvusi par otru mīļāko pilsētu, jo Rīga ir viss ❤

kāzas, kurās raud visi

Nacionālais teātris “Asins kāzas” 29.12.2016. 

Nu ak dievs. Nu kā. Nu kā var kaut ko tādu vispār izdarīt. Nu kā viens cilvēks var. Nu kā var man likt bimbāt jau pirms pirmā cēliena beigām? Nu labi, esmu bimba pēc definīcijas, bet tomēr. Biju viesis V. Nastavševa melnajās asins kāzās un, protams, gaidīju satisfakciju, bet ne tik absolūtu. Laikam biju piemirsusi, kādu iespaidu uz mani atstāj viņa izrādes.

Asins kāzu sižets ir kā pēc visbanālākajām dienvidnieku ziepju operu tradīcijām. Mīlas daudzstūri, nestabili radinieki, iedzimtie dzimtu naidi, slepkavošanas. Interesanti šāda materiāla adaptāciju redzēt no režisora, kurš lielākoties iestudē krievu klasiķus. Bet kā viņš to ir apstrādājis, tas ir kas vienreizējs. Jau laikam esat dzirdējuši, ka skatītāji šīs izrādes laikā sēž uz skatuves, bet aktieri darbojas uz plaknes, kas druscīt iestiepjas lielajā zālē. Spēle ar telpu, spēle ar gaismu, spēle ar skaņu, spēle ar skatuvi, spēle ar zāli. Telpa pati ieņem ne mazāku nozīmīguma faktoru kā galvenie tēli, kāzinieki un viņu viesi, visi nemainīgi melnā tērptie.

Visu izrādes laiku jūtama “autora” klātbūtne, kas laikam ir Mēness//U. Siliņa nopelns. Viņam, svilpojot ienākot, tā sākas un viņam, svilpojot aizejot, tā beidzas. Pa vidu viņš sēž “skatuves” stūrī un tur akordeonu, teksta viņam ir pavisam maz, bet viņu ir neiespējami neievērot, jo viņš plāta muti līdzi atskaņotajām Nastavševa/Auniņa/Lorkas dziesmām, kuras iedziedājis pats režisors un kuras ir anormāli skaistas un melodiskas. Tiesa, kad pirmoreiz Mēness atvēra muti un ņēmās atdarināt režisora pārpasaulīgi skaisto balsi, es raucu pieri un domāju ‘tak beidziet mani čakarēt’. Bet ātri vien man šis skats iepatikās, laikam tāpēc, ka abi dziedātāji ir diezgan vizuāli līdzīgi viens otram, taču Mēness ārkārtīgi izjustā mīmika arī par ļaunu nenāca.

Telpa un Mēness tajā, tie mani aizķēra visvairāk. Aiz tiem nozīmīguma un aizkustinājuma faktorā ir Līgava//A. Cīrule, kuras trīsas un pārbīlis pirms pašas kāzām un neilgi pirms pirmā cēliena beigām man piņņu izraisīja. Protams, pirms otrā (un noslēdzošā) cēliena beigā piņņa bija izraisīta vairākiem, es dzirdēju. Nu tā jau kāzās pieņemts. Man pašai ir viens liels guilty pleasure skatīties čīzī Holivudas filmas par kāzām un birdināt asaras. Šīs gan bija citādas kāzas. Smagas, bet nepāprotami labākas.

Tās visas spēlmaņnakts balvas un grand prix, jā, jā, es tam visam piekrītu, 10/10.

minivens pret kabrioletu

Nacionālais teātris “Klavigo” 28.12.2016 

Kristiānai ir brīvlaiks un Kristiāna ir Rīgā, un tas nozīmē, ka īsā laika periodā viņai jāiespiež maksimāli daudz teātru apmeklējumu, lai saelpotos to Rīgas kultūras dzīves gaisu, pēc kā viņa ilgojās uz salas, bet nu tas laikam ir temats veselam atsevišķam rakstam.

Kaut kas tāds kā Klavigo laikam nekad agrāk nebija redzēts, taču nesaku to ne ar galēju pozitīvu, ne negatīvu attieksmi. Vienkārši drusku interesanti un drusku savādi. Nezināju, ka tā var iestudēt Gēti, bet nu laikam es arī vispār par Gētes iestudēšanu zinu maz. Vien to, ka mans mīļais A. Hermanis Parīzē ieberzās ar savu Faustu – pēc lasītā gan man tāda versija likās interesanta. Vispār jau par ārzemju režisoriem Rīgas teātros īsti nefanoju. Protams, ir ekstāzes gadījumi (Amadejs), bet lielākoties esmu piedzīvojusi vilšanos (Vējiem līdziRaiņa sapņiIzraidītie). Klavigo ir kaut kas pa vidam. Kā patika izrāde? Normāla.

Klavigo ir 18. gadsimta luga, bet Nacionālajā teātrī var redzēt tās modernizējumu. Scenogrāfijā visuzkrītošākās ir divas mašīnas uz skatuves, skaidrs, ka 18. gadsimtā sarkanu bembju ar nolaižamu jumtu nebija. Ap sarkano bembi tirinās pats Klavigo//K. Dumburs, Karloss//J. Āmanis un absolūti bezpersoniskā mauka Girl22//Z. Dombrovska. Spožuma, luksusa un materiālo vērtību fani. Otrā pusē ir tumši zaļš minivens – mūsdienu ģimeniskuma simbols, kurā pasēž Marija//M. Linarte, Sofija//M. Bērziņa, Pjērs//I. Kļavinskis un Buenko//J. Spulenieks. Un tā nu galvenais varonis svaidās no vienas mašīnas uz otro. Karjera pret mīlestību, arhaiskais motīvs.

Vispār gāju speciāli skatīties uz Mariju Linarti, kura man atmiņā iespiedusies kopš teju pirms gada redzētās Melnās spermas. Nu nav nevienas tādas kā viņa  šobrīd uz mūsu skatuvēm. Kad izaugs liela, būs Guna Zariņa. Joks. Bet no kurienes viesrežisors/austrietis Folkers Šmits uzzināja par viņu tādu? Jebkurā gadījumā priecājos par šo mūsu abu/visu atradumu.

Ir jau interesanti paskatīties, kas Nacionālā teātra jaunajā zālē sanācis par šo mūžseno tēmu. Katrā ziņā interesantāk par JRT variāciju Pilnajā (tukšajā) Māras istabiņā. 7/10 un paldies par vakaru!

pusgada grāmatu bilance vol.4

Sakarā ar pārvākšanos uz jūrmalu, vienubrīd likās, ka nosprausto mērķi – 25 grāmatas nesasniegšu, lai arī zinu, ka tas ir smieklīgi neliels. Vecgada dienas rītā tomēr piebeidzu pēdējo, braucot ar 22. autobusu. 2017. gada mērķi arī turpinu palielināt par piecām grāmatām, diezgan pieticīgi un galīgi ne radikāli, bet tomēr turpinot mazo literāro izaicinājumu.

Bet nu par to, kā man gāja. Šajā gada pusē pavisam maz latviešu literatūras. No vēsturisko romānu sērijas izlasīju vien Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas – absolūta vilšanās. Muļļāju kādu mēnesi. Nav tā, ka patiku atsita nenormāli detalizētās preteklību ainas, nē, tās, iespējams, es, lai arī viebdamās, būtu lasījusi ar interesi, bet to šis romāns man nespēja noturēt. Man ļoti patika Bereļa antivaronis, viņa pretīgais raksturs un laikmets, kurā viņš iespundēts, bet es biju gaidījusi ko vairāk. (2/5)

Tas pats draudziņš, kurš pirmajā pusgadā lika izlasīt Manu balto ģitāru, bet kam es pretī devu Meistaru un Margaritu (uzminiet, ir izlasījis vai nē?), dzimpukā iedāvāja Arkādija Panca Sarunas par laimi. Saturs ir stipri labāks par nosaukumu, jo autors ir psihiatrs un psihoanalītiķis un visnotaļ sakarīgi apskata visdažādākos jautājumus par dzīvi – darbu, attiecībām, pašizaugsmi ū tē tē. Nebija slikti, bet nekas pārāk daudz aizķēries arī nav. (3/5)

Pirms JRT izrādes apmeklējuma bija jāizlasa Mišela Velbeka Pakļaušanās. Pilnīgi gribētos sacīt, ka varbūt romāns patika kādu nieku labāk par izrādi. Ļoti interesanti un ievelkoši, turklāt smadzenes neiesnaudās uz brīdi, kā tas gadījās teātra zālē. (4/5)

Kad pārvācos uz jūrmalu, regulāri sāku apmeklēt turienes Waterstones, kas ir izcilākā grāmatnīca zemes virsū. Nu atvaino, Spices konceptveikal. Tur iegādājos savas mīļākās chick-lit autores Sofijas Kinsellas pirmo YA romānu Finding Audrey. Protams, negaidīju un nevarēju zināt, ka tas būs  sūds. Nu pusaugu zēni nerisina pusaugu meiteņu garīgās veselības problēmas. Stay away from that kinda bullshit. (2/5)

Universitātē rakstīju eseju par vienu no savām mīļākajām bērnības (un ne tikai) autorēm Žaklīnu Vilsoni. Izpētes nolūkos izlasīju divas pavisam jaunākajiem lasītājiem domātās Sleepovers un The Suitcase Kid. Šī autore jums nekad nelies cukuru par to, cik bezrūpīga ir bērnu dzīve, arī ja jums ir tikai seši gadi, un paldies viņai par to. (Abām 4/5)

Gada nogalē atklāju kolosālu personību un autori Ketlinu Moranu. Pirmais, ko lasīju, bija  drusku autobiogrāfiskais YA romāns How to Build a Girl, kas noteikti būtu bijusi mana mīļākā grāmata trīspadsmit gadu vecumā, jo tās protagoniste izdzīvoja manus tā perioda sapņus par grūpijas dzīvesveidu. Pēc tam ķēros klāt How to Be a Woman – esejveida memuāriem, kas dažbrīd garlaikoja, jo atmiņu stāsti vietām pārklājās ar to, ko jau biju lasījusi iepriekšējā romānā. Arī tāpēc, ka autore dažbrīd bija inconsistent ar savu viedokli un nezināju, kur piekrist, kur ne. Tomēr ļoti patīkami beidzot lasīt saturīgu literatūru par feminismu, jo īpaši tāpēc, ka autors pilnībā izprot šo terminu. (Abām 4/5)

Bet gada pēdējā grāmata bija zem eglītes saņemtā Alvja Hermaņa Dienasgrāmata. Biju un esmu starā. Gribēju pasvītrot vai ietvītot katru otro teikumu. Protams, vislabprātāk lasīju par JRT pasauli, bet ļoti izbaudīju arī tekstus par operu, jo īpaši par izsvilptās Fausta pazudināšana tapšanu. Vienīgais, kas mazliet kaitināja, bija ceturtās sienas nojaukšana – “Protams, šī nebūs gluži īsta dienasgrāmata. Jo es jau no sākuma zinu, ka to lasīs man sveši cilvēki.” – nedomāju, ka man vai kādam citam jāzina, ka šis būs arī drusku komerciāls pasākums. Bet tomēr. Kurš tad neattiektos ieskatīties savam elkam galvā? (5/5)

Lai jums un mums brīnišķīgas literatūras bagāts 2017! Neaizmirstiet pagarināt grāmatas bibliotēkā tho. Vai arī nesiet atpakaļ laicīgi. Citi arī grib lasīt.

jūrmalas

Tajā pirmdienas rītā, kad atlidoju šurp, zenīts palika Rīgā, jo ir viens no vissmagākajiem man piederošajiem priekšmetiem. Semi-traģēdija, bet pēc pāris nedēļām atkal bijām kopā.

Ja jums vislaik stāstu, ka man klājas labi, tad ir vērts paturēt prātā, ka, iespējams, meloju. Bet ne jau visulaik. Ir labās dienas, ir normālās dienas un ir ļoti sliktās dienas. Nu, piemēram, kad saslimu un reizē ar mani saslima arī tējkanna. Atkal semi-traģēdija, bet dažas dienas kaut kā iztiku sildot ūdeni mikrovenē, kaut gan tas bija briesmīgi.

14010001

14000002

14000007

14010005

Es tagad dzīvoju pie jūras, ir silti, katru dienu ir zilas debesis, spīd saule un tā galīgi nav Anglija, kāda to iztēlojos. Izmēģinu visādas fancy tējiņas, dzeru lētu sidru, daudz maksāju par vilcienu aesthetic braucot uz Londonu, ilgojos pēc savas jūrascūciņas un sava mīļotā teātra un savas Rīgas, guļu gultā un tēloju Iļju Iļjiču Oblomovu, pirmo eseju rakstīju līdz trijiem naktī, bet to jau es paredzēju.

14010002

14010034

14010010

Maziņš ceļojumiņš uz Braitonu. Saskumu, ka mana pilsēta nav tāda – drusku smukāka, drusku lielāka, drusku dullāka.

14010013

14010015

14010030

14010011

14010014

14010029

14010026

14010027

14010024

14010022

14010028

14000036

goldingen

Apvienotajā Karalistē esmu tieši mēnesi. Tomēr man kaut kā jāieslidina reportāža no Kamparu ģimenes dāmu Kuldīgas izbrauciena augusta sākumā. Kaķi, saule, miers un kurpes, kuras spiež, bet skaistas. Piemērotas skaistām pastaigām.

 46680008

46680011

46680019

46680020

46680024

46680018

46680015

46680023

46680017

46680026

46680021

Pēc pāris nedēļām vajadzētu būt arī pirmajai reportāžai no manas mājvietas. Turpināšu fotopastaigas tajās pašās kurpēs, kas man spieda Kuldīgā, sāk jau ievalkāties.

it does what it says on the tin

Es jau neko, bet ir spoileri.

Jaunais Rīgas teātris “Pakļaušanās” 11.09.2016. 

Ūūūūūū! Francija! Eiropa! 2022. gads! Musulmaņi pārņem Eiropu! Akkungskasnotiek! Kurš tad vēl, ja ne Hermanis radīs izrādi par šo tēmu un ļaus klaigāt mūsu mīļajai, pakonservatīvajai publikai. Temats ir drūms, biedējošs, tāpēc ir pilnīgi normāli, ka saujiņa cilvēku aizspiež ausis un pie sevis lalalalalala, lai nedzirdētu un aizmirstu rakstnieka Mišela Velbeka piedāvāto scenāriju. Katrs otrais izmisīgi tur īkšķus cerībā, ka tūlīt uzradīsies kāds Kārlis Martels un tam visam pieliks punktu.

Pirms izrādes noskatīšanās biju izlasījusi gandrīz visu romānu, nu man bija palikušas tikai kādas četrdesmit lappuses. Tas nav biezs, nekāds Vējiem līdzi, kas būtu jāizstiepj uz četrām stundām, nedaudz virs divsimt lappusēm, tāpēc raizējos, vai nenogarlaikošos. Bet galu galā Hermaņa interpretācija man pat ļoti patika, tāpat kā pats romāns. Neko citu no Velbeka lasījusi neesmu (kāds pārsteigums), taču es nedomāju, ka tas ir slikts vai viduvējs, bet vien pielāgots tam, lai vislabāk varētu iepazīt galveno varoni Fransuā (V. Daudziņš), kurš cīnās ar seksuālu frustruāciju (tikpat ļoti kā sešpadsmit gadus vecs jauneklis) un vispār visādi citādi ir jāklis. Būt jāklim ir gan viņa personības, gan iestudējuma/romāna atslēga. Runā, ka teātris mūsdienās kļūst vulgārs. Bet ir cilvēku grupas, kuras nav iespējams parādīt nevulgāri, jo tās vulgaritātes jau ir viņi un viņi ir vulgaritātes.

Darba nosaukums visu saka priekšā. Man sižetu nospoiloja Panorāmas reportāža pirms izrādes/romāna pabeigšanas, taču laikam tāpēc Hermanis jau tādu materiālu izraka, jo kristīgajai pasaulei uzticīgs, nelokāms varonis nebūtu interesants. Islams pats atrod ceļu pie Fransuā caur viņa vājajām vietām – naudu un sievietēm, turklāt ar jauno algu viņš var atļauties veselas trīs sievas. Un tāda dzīve tik slikta jau vairs nav. Un tik viegli uzpērkama sabiedrība ir baisa. Tāpēc atmiņā visvairāk paliek A. Keiša Redigers, kurš savu darbiņu paveic čilojot uz dīvāna.

Vienīgais, kas ļoti apbēdināja, – JRT nu saviem aktieriem pie mutes līmē tos drausmīgos mikrofonus. Par to atņemu divas balles – 8/10.

atvasara, atvadas

001594550033

001594550002

Nākamos trīs gadus pavadīšu iegūstot augstāko izglītību pavisam neoriģinālajā studentu galamērķī Lielbritānijā, kas, protams, PROTAMS, dažus mēnešus pirms manas ierašanās izlēma par labu #Brexit un tagad visi anxiety levels ir lepni par sasniegtajiem augstajiem rādītājiem. Tomēr plinti krūmos mest tā kā negribu, jo dzīvošu jaukā pilsētiņā pie jūras un man būs istaba namiņā pie jūras, kam varētu būt arī skats uz jūru, ja priekšā nebūtu citi namiņi, vai arī, ja es būtu citā namiņā. Sajūsmas stadiju jau izdzīvoju, tāpat kā apātiju, stresu un tā izraisīto saslimšanu, tagad vienkārši šausminos par telefonā redzamo 00004 days until MOVING DAY.

Other than that, man iet labi. Duolingo sāku apgūt krievu valodu just because, bet tad apnika. Snapčatoju (@labunakti) savu jūrascūciņu, kafijas dzeršanas un seriālu skatīšanās paradumus. Ēdu kilogramiem avokado, kas pirms gada vēl vispār nebija manā diētā, un nesaprotu, kāda bija mana dzīve pirms avokado epifānijas. Nopirku sev skaistas kurpes, kas ir izmēru par mazu. Pārvietojos pa Rīgu ar kājām, jo RIP bezmaksas ētalons. Pokemonus gan neķeru, jo man nesanāk, bet laikam par to īpaši vairs nepārdzīvoju.

001594550003

001594550006

001594550005

001594550011

001594550012

001594550014

001594550019

001594550020

Vienīgais vasaras aizrobežu ceļojums bija Valga Igaunijā, uz kuru no Rīgas iespējams aizbraukt ar vilcieniņu. Par spīti skepsei, bija visnotaļ jauki un eksotiski, bet pilsētas kruto arhitektūru pat nav iespējams aptvert ar mana aparātiņa šauro objektīvu.

001594550024

001594550025

001594550028

001594550032

Lai jums foršs rudens! Izbaudiet Rīgu, ja varat! Un ejiet uz teātri un esiet pateicīgi par to.