Novembra sākumā man bija veselā saprāta glābšanas brīvlaiks Rīgā, kas sastāvēja no mīļāko bāru un kinoteātru beņķu deldēšanas. Veselais saprāts bija glābts. Pēc tam, atkal prom no Rīgas, tas mazliet sadrupa, bet vienmēr atmiņā var smieklīgākos draugu izteikumus vai Homo Novus epizodes.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Fuji Superia Xtra 400
Oktobris, otrā daļa: joprojām fotogēniskajā Brick Lane, fotogēniskā Šordiča, fotogēniskā Islingtona, normālas dienas jūrmalā, skumji vakari jūrmalā, bakalaura darba izpriecu sākums, dienu skaitīšana, randiņš ar Džeku Vaitu, pirmais hosteļu piedzīvojums jeb sešas baisākās stundas manā mūžā, saullēkts Braitonā, ceļasomas kravāšana, gatavošanās mini-brīvlaikam (bet tas jau tiks pieskaitīts novembra bilancei).
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Kodak ColorPlus 200
Oktobris, pirmā daļa: pēdējā mācību gada uzsākšana, saulainas dienas Jūrmalā, brauciens uz Londonu dzelzceļnieku streika laikā, 13. Saeimas vēlēšanas, Valmiermuižas aliņš un Ādažu čipsīši Rietumlondonas pagrabā, fotogēniskā Brick Lane, izbrīns, jo ātri izbildēju filmiņu, izbrīns, jo jāmaksā £14 par filmiņas attīstīšanu.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Agfa Vista 400
Septembrī doties prom vienmēr ir skumji. Vismaz tas ir labs iemesls vilkt laukā melnbalto filmu. Vismaz man ir palicis pēdējais universitātes gads. Vismaz drīz vien tas murgs būs galā un bakalaurs rokā. Es tikai uzrakstīšu kaudzi ar rakstu darbiem un pa ceļam analogi iemūžināšu apkārt notiekošo, kā jau esam pieraduši pēdējos divos gados.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Ilford HP5+ 400
02.08. Šī bija gara un karsta un stresaina diena. Pusi no tās gan pavadīju Āgenskalnā. Bet pirmajā pusē skrēju pa Tērbatas ielu, pilnu klēpi saulespuķēm. Būtu skaisti, ja nebūtu tik smagi.
05.08. Vakar man pat bija darba pienākumi. Dežurēju MVT bērnu radošajā darbnīcā, spiedu krāsas paletēs un mainīju ūdeni. Visu dienu pūlējos to šmurguļu labā un pēc tam aizgāju uz rimčiku nopirkt labi pelnītu saldējumu. Bet pie kases viens bērns man to atņēma, veikli iecēla pie saviem pirkumiem un es paliku bešā. Vismaz man bija dziriņas bundžiņa, par ko samaksāt.
07.08. Lai nebūtu tā, ka mana vienīgā šīsdienas aktivitāte svaigā gaisā ir gājiens uz veikalu, aizminos uz “laikmetīgās mākslas izstādi par sieviešu krūtīm”, jo mani šajā vārdu savienojumā uzrunāja pilnīgi viss.
10.08. Riebjas, ka man nesanāk lietas.
13.08. Nopirku divas jaunas grāmatas. Bija normāla diena.
14.08. Pēc šī vakara man rādījās izcils sapnis, kurā es staigāju pa Ģertrūdes ielu apskāvusies ar Nastavševu, visi bija greizsirdīgi, un viņš man ļāva skatīties “Melno spermu” no balkona, kas atradās tieši virs skatuves (bet lieki piebilst, ka es nekā neredzēju). Vienubrīd izcilais režisors piecēlās kājās un sāka bļaut uz aktieriem, lai viņi sāk izrādi no jauna, bet es tikai ķiķināju no savas aklās zonas. Pamodos ar domu, ka gribu strādāt teātrī.
16.08. Vakardienas dzeršana ar draudziņiem vienubrīd rezultējās ar piedalīšanos kaut kādā improvizācijas teātra izstrādājumā. Dīvainā kārtā es pat to izbaudīju; man likās, ka pēc amatierteātra avantūrām esmu kļuvusi alerģiska no šādām aktivitātēm. Tas pat ir iemūžināts video, ko es tagad skatos uz riņķi un vislaik smejos.
18.08. Vakar atklāju teātra sezonu un redzēju VDT “Kaķi uz nokaitēta skārda jumta.” Pirms pāris gadiem es rakstīju (un tā arī neuzrakstīju) stāstiņu par dzīvi teātrī, kura centrā bija šī luga, bet par to uzzināju tikai iegūglējot ‘tennessee williams plays’ un, protams, neizlasīju. Tā nu kaut kad bija jānoskatās pats iestudējums. Tagad es pat varētu to stāstiņu pabeigt.
19.08. Brīnišķīgā kombinācija Vlads Nastavševs un Ezeri ir tiešām brīnišķīga kombinācija, es ļoti ceru, ka viņi kaut kad arī ierakstīsies, jo es šo brīnišķīgo kombināciju varētu klausīties katru dienu.
21.08. Pēdējais mēnesis dzimtenē.
22.08. Bija jauks vakars, Aleponija patukša. Par pirmo aliņu samaksāju par €1 vairāk, jo to ziedoja sieviešu krīzes centram, bet tikko kā izgāju ārā apsēsties, man klāt pieskrēja draudzīgs suns. Instant karma.
24.08. Tomēr šajā pasaulē ir cilvēki, kuriem es rūpu, wtf, cik tas ir jauki!
26.08. Es negribu, lai šī vasara beidzas. Trīs mēnešu laikā esmu nometusi septiņus kilogramus (daudz izsaukumzīmju šeit), un ar studentdzīvi atsāksies hroniska picas ēšana gultā. Toties šodien sāku rakstīt bakalauru. Tas izklausās pārāk labi, bet nav melots – viens mazs dzejolītis radošā portfolio daļai.
31.08. Diemžēl tas nemaina faktu, ka ārā ir pašas augusta beigas un ārā tūlīt būs septembris. Es cenšos sev apsolīt, ka šis būs pēdējais skumjais septembris manā mūžā.
Tehniskie parametri: Zenit E // Kodak Portra 160
02.07. Vakar ļoti spontāni aizbraucu mātei līdzi skatīties Dziesmu un deju svētku gājienu, kā rezultātā redzēju gan svētku karogu lēnām tuvojamies mūsu ložai Brīvības ielā pustrijos, gan pirmos uzkopšanas darbus, kad gājienu noslēdza noteikti pārguruši orgāni pusdesmitos vakarā. Bija nenormāli grūti kādā brīdī novērst skatienu un, kad nācās iet tualetes vai sildīšanās pauzēs, uztraucos, vai nelaižu garām par daudz. Trimdas kolektīvus ieraudzījusi, vispār apraudājos. Mājās pārradusies, turpināju skumt par to, ka pirms desmit gadiem pametu dejošanu, šīs skumjas nāk reizi četros gados.
04.07. Vakarvakarā mūsmājās notika balle un es pārrados burtiski desmit minūtes, nu labi, stundu pirms tās beigām. Man tika tas prieks vērot sadzērušos ģimenes locekļus un es izlēmu kādreiz, kaut kad tālā nākotnē samazināt savu alkohola patēriņu, lai nodotos šādiem socantropoloģiskiem pētījumiem. Vēl apsolīju sev kaut kad tālā nākotnē iegūt grādu socantropoloģijā.
07.07. Jūlija sākums paiet vienās ballēšanās.
08.07. Vakardienas ballē runājām par to, kurā deju kolektīvā man vajadzētu iestāties, par GDPR, par Harija un Meganas kāzām, par suņiem, par tautastērpiem, par to, ka Latvijā nav nekā svarīgāka kā parādīties televīzijā. Šorīt pamodos ne tikai no kaltētāja, bet arī no universitātes ēpasta, kurš ziņoja, ka esmu passed level 5 and are able to progress onto level 6 of my degree. Nu, bļaģ. Un es cerēju uz spriedzīti, plēšot vaļā liecību. Tā vietā dabūšu spriedzīti šopēcpusdien, jo esmu pieņēmusi lēmumu uz Mežaparka estrādi doties ar riteni. Prognozēju, ka sākšu to nožēlot aptuveni pie VIDa.
09.07. Man ir tik skumji, jo Dziesmu svētki ir beigušies. Vakar estrādē gaidīju ierodamies pārējās dāmas un domāju, cik stulbi, ka noslēgums jau klāt. Es šogad pirmoreiz ļoti labi saprotu un izjūtu dziesmoto pandēmiju, es negribu, lai tā beidzas. Es arī zinu, ka pēc trim dienām jau būšu to aizmirsusi un atcerēšos tikai pēc pieciem gadiem. Pagaidām jāizbauda atlikušās trīs dienas, kad man galvā skanēs “Manai dzimtenei” vai iztecēs Lattelecom arhīvs.
10.07. Papildus tam, ka es tagad fanoju par Dziesmu svētkiem, iegūstu B kategoriju, dzeru ne-saldu alu un ēdu picu ar ananasiem, man gribas dzīvot Daugavas labajā krastā. Vakar biju fotoplenērpastaigā pa Avotu apkaimi un, akdies, cik tur ir jauki. Rīga gan visur ir vienāda, kur nav blokmāju mūris, tur ir pirmskara un koka arhitektūra, un bomži nodriskātos Neldas maisiņos un krāmu bodes. Bet labajā krastā tuvāk ir teātri un visi foršie bāri. Es joprojām esmu melodramatiska romantiķe, bet kļūstu mazliet praktiskāka.
13.07. Pirms tam gaidīju ierodamies Sandru un lasīju ceturto grāmatu sērijā par mazo zēnu-burvi, kas izpelnījās kaut kādu čuvaku uzmanību. “Meitene lasa Hariju Poteru. Smuka meitene.” un tas izskanēja ar smieklīgu nožēlu. Bet nav jau nekāds noslēpums, ka man ir sūdīga gaume. Es gribēju dusmīgi nobolīt acis viņu virzienā, bet viņi jau bija uzgriezuši muguru. Pēdējā laikā vienīgie brīži, kad man gribas lasīt, ir gaidot draugus atnākam uz bāru. Tas nav īsti labi.
15.07. Mīļo dienasgrāmatiņ, es uztraucos.
16.07. Protams, ka man negribas mācīties teorijas eksāmenam, tāpēc es prokrastinēju, darot svarīgākas lietas. Aizbraucu nodot filmiņu, nopirku Porziņģa lellīti ar lielu galvu, pēc tam klīdu pa krāmu bodēm, jo man pēdējā laikā ir dīvaina, bet spēcīga vēlme iegādāties lielu māla krūku, tomēr savu ideālo neatradu. Tagad man šausmīgi gribas aizbraukt uz jūru. Ak, ja man būtu mašīna, varētu aizbraukt uz Skulti. Bet man nav mašīnas, jāmācās vien teorijas eksāmenam.
19.07. Nemanot esmu konvertējusies par pūci. Ir vienpadsmit vakarā un es ķeru kaifu no teorijas zubrīšanās. Palieciet sveiki, mīļie cīruļi, lai jums arī turpmāk gaiši rīti!
20.07. Autoskolas pirmais eksāmens nokārtots! Biju tik priecīga, ka mājupceļā iegāju Mego (!) nopirkt saldējumu. Protams, daudz labprātāk būtu nopirkusi ko citu, bet tam man viss vīkends. Turklāt pie Mego pa zemi vārtījās jau sapirkušās tantes, tas mani mazliet atturēja.
24.07. Pārdzīvoju savu vārdadienu. Mazliet vīns, mazliet scrabble, vēl mazlietāk dixit. Mugurā man tikai zilā samta kleita, bet esmu lipīga no sviedriem.
26.07. Viss tā kā būtu labi, tik tā jobanā tveice. Varbūt vēl šis tas, bet tveicē pat vēl šis tas izkūst no prāta.
28.07. Vakarvakarā piedzīvojām ilgi gaidīto Andas sālsmaizi. Cepām tostermaizes, spēlējām galda spēles (kurās es visu laiku smagi zaudēju), gājām kaķa barošanas ekskursijā uz Purčiku un uzkāpām vērot mēness aptumsumu Ušakova kepkā.
30.07. Sviedriem līstot, smēķējot un evianu uzdzert, skrēju pa čakeni, jūtoties kā moderna, bet šausmīgi frustrēta sieviete. Klišeja pašā Rīgas centrā īsi pirms desmitiem no rīta.
31.07. Es jūtos daudz vieglāka, it kā pat nezinātu, kur to vieglumu likt.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Pentax 70s // Kodak Gold 200
01.06. Manā pieticīgajā rezidencē atgriezušies vinilprieki. Mūzikas nūģis manī tika pamodināts ar baigo baudu, it īpaši, ja ņem vērā to, ka mana jaunā audioiekārta ir no lētā gala. Ļoti ceru, ka gribēs draudzēties ar radiotehnikas tumbām.
03.06. Tā dancājām, ka man pilnīgi tampons krita laukā.
05.06. Vienīgi mazliet aizkaitināja daži grupas biedri, kuri tējas pauzē izmantoja izmetamās papīra krūzītes, lai gan tur pat bija skapītis ar krūzēm, kas neveicina piesārņojumu šajā nabaga pasaulē. Domas par zero waste man uzmācas šitādās dīvainās situācijās.
06.06. Pabāzu degunu Rīgas Tintē, satiku savu meistaru, un viņš teica, ka mans riekstkodis būs ļoti stilīgs un viņam būs prieks tādu taisīt.
07.06. Man pēdējās divas dienas ir vēnu griežamais noskaņojums, bet pret to ļoti labi līdz krāmu gāšana lielos, melnos maisos.
08.06. Piespiedu sevi aiziet uz fotogrāfijas muzeju, kurā pēdējās trīs dienas ir izstāde par jauno erotiku. Ieeja 18+, prātoju, vai man prasīs dokumentus. Izstāde bija ļoti maza, bet forša, vēnu griežamā noskaņojuma gaiņājoša. Polaroīdi un diapozitīvi ar kaķiem, ziediem, krūtīm un kājstarpēm. Pats labākais gan tur bija kāds apmeklētāju pāris, kas bija paņēmuši līdz savu bēbi. Tas savā nodabā rāpoja un smējās, nenojauzdams par tām perversajām bildēm visapkārt.
12.06. Divarpus stundas nosēdēju salonā, roka stīva un sūrst joprojām, bet beidzot tiku pie sava riekstkoža. Tagad man ir diennakts aizsardzība pret žurku ķēniņiem. Nespēju noticēt tam, kā brīnišķīgais meistars Kārlis tā nolasīja manas domas. Nespēju arī noticēt tam, kā kaifoju no tām adatām un ādas krāsošanas, ņemot vērā to, ka nespēju sev pati ar pinceti uzacis izraustīt. Bet ir kaut kādi projekti, kas noris pavisam viegli. Tagad gribu vēl. Gan projektus, gan tetovējumus.
13.06. Nevaru pārstāt blenzt uz savu kreiso roku.
15.06. Vasara mierīgi varētu būt mans mīļākais gadalaiks. Var sēdēt parkā uz soliņa, ēst sierakūku un klausīties Niku Keivu. Un ir jauki un silti un mazliet vairāk kā mēnesis līdz dzirdēšu Keivu Salacgrīvas priedēs.
19.06. Beidzot noskatījos pēdējo DDT grāvēju “Dvēseļu utenis,” kurš uz mūžiem paliks manā sirsniņā kaut vai tik tāpēc, ka šī ir pirmā manā mūžā redzētā izrāde, kurā skan Depeche Mode. Turēšu visus īkšķus, lai viņi saņem visas Spēlmaņnakts balvas.
22.06. Nupat pārrados no Andas izlaiduma, kas bija labākais izlaidums, kurā es jebkad esmu bijusi, ieskaitot savējos.
25.06. Ļoti ceru, ka “viss būs kārtībā” un varēšu pabeigt pēdējo gadu agonijā un Portsmutā. Protams, doma, ka no trimdas mokām es varētu tikt atbrīvota gadu ātrāk un savu jauno, skaisto dzīvi sākt jau šoruden, šķiet biedējoši utopiska un brīnišķīga. Varētu kādā brīdī saņemties un pārbaudīt tās atzīmes. Es visu laiku domāju, ka varētu piedzerties un tad noskaidrot, bet, kad sāku dzert, tas viss skolas un atzīmju bulšits ir pēdējā lieta, kas man ienāk prātā. Atliek vien gaidīt liecību iekrītam pastkastītē. Vēl sākšu cerēt uz izkrišanu, lai gan tur jau neko vairs nevar mainīt.
24.06. Pēc miljons (divu) gadu pārtraukuma beidzot biju Skultē.
27.06. Šodien dabūju baltās tiesības, kas, man likās, liecina par manu ceļu uz sava sūda saturēšanu kopā, bet tagad, atzīmējot šo brīnišķīgo notikumu, esmu apreibusi no diviem ķiršu frišiem, kas liecina par pretējo. Savai aizstāvībai gan varu sacīt, ka ķiršu frišs ir mazliet stiprāks par plūškoka frišu. Starp citu, CSDD strādā ārkārtīgi laipni cilvēki, bet es jau biju gatava VID scenārijam.
29.06. Nupat pārrados no Daces izlaiduma, kurš nebija tik izcils kā Andas izlaidums, bet arī ar saviem labajiem momentiem.
30.06. Izrādās, ka blakus tādām pilnīgi normālām lietām kā “vakar iztērēju pārāk daudz” un “vakar izdzēru pārāk daudz” pastāv arī “vakar izbildēju pārāk daudz.”
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Agfa Vista 400
Tas jau nav nekāds noslēpums, ka esmu aptrakusi ar miljons lietām, tai skaitā teātri. Nu lūk, un nesen bija tāda diena, kurā es gāju uz divām izrādēm pēc kārtas, un tas pat nebija kaut kāds teātra festivāls vai, visloģiskākais pamatojums šai parādībai, mana mūža mīlestība JRT. Biju uz Nacionālo teātri pa dienu, pēc tam aizskrēju apēst sviestmaizi un izdzert kafiju, bet vakarā skrēju atpakaļ.
Tātad, dienas izrāde toreiz bija kaut kad ļoti sen par šedevru pasludinātais “Ezeriņš”.Ļoti fanoju par to, kā izrāde “saģērbta”, ļoti patika E. Mākena mūzika. Gribu vēl kaut ko pateikt par aktieriem, par stāstiem, par to pārklāšanos un saskaršanos, bet to visu jau var pateikt īsi – forša režija. No vidusskolā lasītajām Ezeriņa novelēm man prātā palika vienīgi “Mērkaķis” un to tad arī visnotaļ nepacietīgi gaidīju uz skatuves, jo man likās, ka tas ir tāds īss, bet šausmīgi piesātināts gabaliņš, ko iebarot aktieriem. Protams, ka “Mērkaķis” izrādē bija gaužām vienkāršs un askētisks. Seņkovs ir baigais kekss, pēc šī gabaliņa mazliet vīlusies nodomāju.
Vakarā jau sagurusi devos uz “Mollija saka jā!” un izrādes laikā noguru vēl vairāk. Mana uzmanība klejoja pa visu jauno zāli, bet vienalga gribu palielīt sevi, jo nebiju tik nepacietīga un tā nedīdījos kā man blakus sēdošie pieaugušie, kas visu laiku skaļā čukstā komentēja, cik vēl atlicis līdz izrādes beigām. Viņi bija domājuši, ka šis būs tāds kā M. Bērziņas//Mollijas solokoncerts, bet es domāju, ka man tomēr vajadzēja šamos audzinoši iedunkāt ar elkoni ribās. Man, kā jau teikumu mākslas studentei, no visām pusēm nemitīgi nāk pamudinājumi izlasīt “Ulisu”, bet no Mollijas vismaz esmu sapratusi, ka tik drīz to nemaz ar nedarīšu.
Kad biju atkopusies no šī maratona, devos turpat uz trīsdesmitgadnieku drāmu “Arī vaļiem ir bail”, kurā diezgan vīlos un Spēlmaņnakts nomināciju uzskatu par kaut kādu pārpratumu. To mierīgi varēja saspiest – īsāku un mazākā zālē. Redzēt īsti ko nebija, varēja pievērt acis un klausīties Dīča tekstos, kas dažbrīd tiešām asprātīgi ironizēja par pirmās pasaules problēmām. Mājsaimniece-blogere Anna//M. Doveika bija tā staigājošā klišeja, par kuru nevar saprast, vai kādā brīdī tev nesāk palikt viņas žēl. Arī vaļiem ir bail, bet vaļi taču vispār nav nekādi cilvēki.
Savukārt Jaunā Rīgas teātra izrādes tapšanas kriminālhronika “Cerību ezers aizsalis” ir labākais, ko tur pēdējā laikā nācies baudīt. Protams, biju mazliet nobažījusies, jo konceptu ir grūti iztulkot citādāk nekā narcistisku ekshibicionismu, lai arī cik ļoti es nemīlētu mūsu visu mīļāko režisoru. Un tomēr tas bija brīnišķīgākais piegājiens narcistiskam ekshibicionismam, kuru es rekomendēju visiem Nastavševa faniem, citiem tas arī var paskriet garām. Tomēr mēs, tie fani, un viņi, tie citi, noteikti varam vienoties par brīnišķīgiem aktierdarbiem – V. Daudziņā ir redzamas visas pasaules omes.
Kad atnācu mājās no Dirty Deal Teatro viedokļu kara “Dvēseļu utenis” un pie datora kompilēju savas pārdomas, manā radioaparātā ieskanējās “Dimdaru damdaru” (nepārproti, lasītāj, es klausos LR6, ne LR1) un es sasmējos, likās ārkārtīgi piemēroti un ironiski. Brīnišķīgā dramaturģe J. Kļava un brīnišķīgie jaunie aktieri ir radījuši jaudīgāko komunālās virtuves jeb valsts atainojumu, kuram jāsaņem vēl vairāk atzinības nekā Čaka romānam bez norautā pē burta. Cīnījos ar vēlmi rāpties pāri skatītāju krēslu rindām, rausties uz skatuves, sēsties pie ledusskapja, taisīt vaļā alus bundžu un dalīties savos stāstos, par kuriem es nezinu, ko man ar to tagad darīt. Bet es pilnīgi noteikti turēšu īkšķis, lai utenī palikušie saņem pilnīgi visas Spēlmaņnakts balvas.
Šajā sezonā redzēju vien septiņpadsmit izrādes, bet, paldies dievam, apmierināta biju ar lielāko daļu. Tagad atliek vien gaidīt, ko piedāvās nākamā, – un šādas tādas biļetes man jau ir kabatā!
Ļaudīm, kas strādā šeit, pie Pelniem un Pumpuriem, patīk tradīcija dokumentēt ikdienu melnbaltajā filmā, kad puse no tās pavadīta trimdā, bet otra puse – mājās. Tiesa, kad Londonā lūkojamies uz glītiem pasteļkrāsu namiņiem, bet Rīgā virs Daugavas notiek krāšņs saulriets, no melnbaltās filmas nav sevišķi daudz labuma. Par laimi, tādas lietas kā rozā māja vai rozā debesis var redzēt vairāk kā tikai vienu reizi dzīvē.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Ilford HP5+ 400
(Turklāt nākammēnes būs atpakaļ mūsu, Pelnu un Pumpuru darbinieku, mīļākā tradīcija, kurā mēs papildus vasaras mēnešu fotofilmas rezultātiem publicēsim no mīļās dienasgrāmatiņas un konteksta izrautus teikumus, tā lai neviens nesaprot, par ko patiesībā ir runa! Vai nav brīnišķīgi?!)
Es biju ilgi domājusi par to, ka kaut kad palutināšu sevi ar jaunu – lieki piebilst, ka lietotu – pusautomātisko filmu kameru, iespējams, dzimšandienas mēnesī, bet tas notika daudz straujāk. Kad marta beigās priecīga lidoju uz Rīgu, man somā tikpat priecīgi trinās jauniegūtais Canon draudziņš un nevarēja sagaidīt, kad es to izprovēšu. Protams, tās bija abpusējas jūtas.
Neilgajā pavasara brīvlaika sprīdī izbildēju divas filmiņas, lai gan tas nebija paredzēts. Parasti lieku sev izdzīvot ar trīsdesmit sešiem kadriem mēnesī, bet šoreiz pieķēru klāt vēl divdesmit četrus. Un tad prātoju, kāpēc ierobežoju savu brīvo garu un sazin ko tur vēl ar vienu filmiņu mēnesī, ja neskaita faktu, ka tas (minimāli) sit pa kabatu. Bāros sēžot, mani visbiežāk māc doma, ka es jau gribētu ņemt to nākamo alu, bet vēl mazliet vairāk gribas rīt vai parīt nodot filmiņu attīstīšanai.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Lomography Color Negative 400 // Kodak Gold 200
