oga sūrā

Novembris (un ne tikai) īsumā: man ir apriebies būt prom no visa, kas man interesē, un būt tur, kur viss ir pie dirsas. Diemžēl esmu pārāk praktiska, lai pamestu grādu pusceļā, tā kā jums būs ar manu sūrumu jāsadzīvo, mīļie lasītāji.

(Bet nebīstieties, tālāk ir tikai bildes.)

001883050002

Advertisements

stāvkrasti

Es atvairīju vēlmi šo ierakstu nodēvēt par mana cīņa kaut kādu nenozīmīgu iemeslu dēļ, jo parasti man taču ir po, vai ne? Bet oktobris bija cīņas mēnesis, ne veļu mēnesis, neļaujiet senlatviešiem jūs apmuļķot. Cīnījos ar iedvesmu, diētu, dažāda rakstura detoksiem, bēdām, skolu, atmiņas zudumu, aizdambētām izlietnēm un sazin vēl ko.

Un ieslēdzu svētku apgaismojumu.

Un tēloju, ka mācos.

Un braukājos ar vilcienu.

Un pastaigājos šaubīgās ielās.

Un domāju, ka vairums bērnu ir talantīgāki mākslinieki par mani.

Un priecājos par vecām ēkām.

Un knibināju krāsu no ķieģeļu ēkām.

Un izstiepu kājas uz dzeltena soliņa.

Un atnācu līdz jūrai īstajā brīdī.

Un bildēju miskastes.

Un redzēju pludmales rūķīšu mājiņas.

Un tēloju fešon blogeri.

Un tad tēloju, ka esmu džungļos.

Un satiku smuku draudzeni.

Un tad mums vajadzēja kopbildi.

Un tad mēs gājām uz bāru.

Un tad es atkal biju pie jūras īstajā brīdī.

Un domāju, ka man gribētos mansarda istabiņu tur.

Bet vispār es ilgojos pēc mājām.

riktīgs saviļņojums

Tā kā es esmu sentimentāla un melodramatiska muļķe, izvēlējos septembri jeb pārejas mēnesi, kurā pusi pavadīju mājās, bet otru pusi trimdā, dokumentēt ar melnbalto filmu. Vismaz manā galvā tas likās kaut kas atbilstošs un, neapšaubāmi, ļoti oriģināls. Ar melnbalto filmu pēdējoreiz spēlējos 2013. gadā, tāpēc sen jau bija laiks. Lūk, eksperiments ar Agfa APX 400. (Für Schwarzweiss Papierbilder.)

Manā dzīvē ir mainījušies pāris tehniski uzstādījumi. Piemēram, arī ja iepriekšējā vakarā nav nemaz dzerts tik daudz, piemēram, tikai viena vīna vienība jeb pudele, nākamajā rītā jau ir pāris baltu plankumu vienības. Vecums, fui. Tad vēl tajā pašā rītā kaut kur ieskanas Bītli un es nobolu acis. Bītli apnikuši. Vecums, fui.

Vēl bez tā, ka par daudz dzeru vīnu un par maz klausos Bītlus, mainījusies dzīvesvieta. Iedzīvošanās jaunā dzīvesvietā nesākas ar brīdi, kad koferis ir iztukšots un beidzot var tik pasperts prom no acīm zem gultas vai, manā gadījumā, boilera kambarī. Pagāja nedēļa, kamēr iemācījos dušā uzgriezt savu perfekto temperatūru un uz kāpnēm izvairīties no visčīkstošākā dēļa. Pagāja nedēļa, kamēr sadūšojos iziet no rīta halātā uz ielas ar miskastes maisu labajā rokā un atradu, kurā no jaunā rajona veikaliem atrast vislētāko četrpintīgo piena pudeli. Diemžēl vēl neesmu iemācījusies kā sētas durvis dabūt ciet bez skaļa blīkšķa, bet gan jau piešaušos.

Vēl man ir balss krīze. Pārslēgties atpakaļ savā importa dzīvē, it īpaši angļu mēlē rakstītajā importa literatūrā, ir mokoši. Vasarā kārtīgi samīlējos latviešu literatūrā, par ko var vainot tikai un vienīgi manu praksi praksīti Satori. Bet es jau nevainoju, es tikai priecājos. Diemžēl šobrīd man ir ļoti grūti lasīt Deloveja kundzi, lai arī cik ļoti es necenstos salubricēt savus literāros receptorus ar citiem romāniem un romāniņiem.

gaidot marķīzu

Par Jaunā Rīgas teātra (pie Dzemdību nama) trimdas sākumpunktu “Marķīze de Sada”

Otro gadu pēc kārtas savā pēdējā vakarā, pirms došanās trimdas rudens semestrī, eju uz JRT ievērtēt sava mīļākā režisora jaunāko brīnumdarbu. Ja tas notiks arī pēc gada, tad droši varēsim to dēvēt par tradīciju. Tomēr šajā septembrī tas laikam bija īpaši svarīgi, jo man likās, ka es līdz decembrim neizturēšu neredzējusi, kur tad mans mīļākais teātris ir pārvācies, lai arī cik sāpīgs nebūtu šis process un viss pārējais iesaistītais, notikušais un nenovēršamais.

Īsais variants ir tāds, ka šī laikam ir pirmā Hermaņa izrāde, ko skatīties laikam nevienam neieteiktu. Protams, ka pirms divdesmit pieciem gadiem es nevienam sapņos vēl nerādījos, tāpēc nekāda priekšstata par Marķīzes iekšām toreiz man nava. Tā lieta, kas teorētiski būtu jāatzīmē ar pozitīvas nokrāsas marķieri, ir dažādu teātra spēles stilu sapludināšana vienā izrādē – kabuki, buto un citas, kas arī bija galvenais dzinējspēks nosēdēt visas trīs ar pusi stundas ar cerīgu domu, ka moš pēc tam kļūs interesantāk, bet veltīgi.

Man pat grūti atsaukt atmiņā kaut kādu sižeta līniju, prātā nāk tikai tas, ka dāmas glītajās kleitās un parūkās, tās bija izdevušās gan, visu laiku gaidīja Godo, tas ir, Marķīzu de Sadu, Marķīzes de Sadas//K. Krūze laulāto draugu, un šo visu procesu pavada lielākoties neinteresantas pļāpas. To atsvaidzina tikai grāfienes de Senfonas// S. Kļaviņa neķītrību stāsti un Šarlotes//S. Orinska slapstīšanās baltajā zālē. Šarlote, kura visu trīs cēlienu laikā nepasaka vairāk par pārdesmit vārdiem, laikam visinteresantākā ir tāpēc, ka viņa ir pirmais svešķermenis jeb ārštatniece, ko mēs redzam Atjauninātajā Rīgas teātrī, ja neskaita Rešetinu vai ko tur vēl pirms pāris gadiem.

Nu diemžēl režisora sievas kundze nav tāda primadonna, uz kuras pleciem likt šo izrādi vai kura būtu vērtīgāka par pārējiem pasūtītajiem aktieriem. Es tiešām gribētu tā no sirds izprast režisora kungu, bet man nesanāk. Mēs visi reizēm vāram sūdus, vai ne?

Starp citu, jaunās telpas – man likās, ka būs sliktāk. Protams, nepamet sajūta, ka tie ir kādi valsts iestādes vai poliklīnikas gaiteņi, uz kuriem sagadīšanās pēc ir uzraksti ‘lielā zāle’ vai ‘kamerzāle’, bet, par laimi, ir tādi sīkumi kā vecie garderobes spoguļi, vecie zāles krēsli un, PALDIES DIEVAM, vecais zvans, kas saglābj vecās ēkas esencīti. Par cik lielā zāle atrodas sestajā stāvā un kāpiens ir tam piedienīgs, nesaprotu, kāpēc uz turieni nav pārcelta izrāžu fotogalerija, kas apdzīvoja Lāčplēša ielas oranžo kāpņutelpu. Varbūt kādreiz, bet varbūt, tāpat kā manās iepriekšējās kojās, pie sienas spraust sendienu atmiņas nav atļauts.

Bet nu nekas, gan jau sadzīvosim ar trimdu. Pēdējais gads manā dzīvē ir piespiedis saprast, ka trimda katram ir nepieciešama. Gan es, gan JRT būsim labāki, spēcīgāki, mīlamāki.

 

augusts

 

03.08. Teju vai iepīkstos, kad viņu ieraugu. “Tu man liecies forša, rēcīga, gudra, un tu mani iedvesmo. Kad izaugšu liela, gribu būt kā tu.” Tā es varētu viņu kādudien uzrunāt.

04.08. No rīta pavadīju pāris stundas, lai savu ēpastisko personību pārceltu no trashy inboxa uz profesionālo gmailu. Pirmoreiz mūžā mana ēpasta adrese sastāv no mana vārda un uzvārda. Jūtos vecāka par gadiem trim vismaz.

09.08. Bet vispār pirmais sezonas apmeklējums jau šosestdien – Piafa. Piafa! PIAFA!

12.08. Šodien esot karstākā vasaras diena un es izlēmu, ka pilsētas tveice man ir līdz kaklam un ka vēlos pusplika gulēt zālienā, dzert vēsu limpeni un lasīt grāmatas. Ir tiešām ļoti karsti. Ledusskapi iekšā slēgt nevaru, tāpēc limpenes jādzesē mucā ar upes ūdeni. Upes ūdens ir pavēss – arī priekš vasaras karstākās dienas. No rīta dāča, vakarā Piafa. Piafa! PIAFA!

13.08. Piafa bija satricinoša. Ne no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. Es noraudāju visu pirmo cēlienu, laikam sāku jau uzreiz, Agnesei Jēkabsonei uznākot uz skatuves. Raudāju tāpēc, ka nespēju noticēt, ka beidzot redzu šo teātra brīnumu un ka tas ir vēl fantastiskāks nekā gaidīju.

14.08. Reāli no šī visa varēja izvairīties, ja vien es nebūtu dzērusi. Ja kāds man būtu to pačukstējis, es nedzertu. Tagad man pat nav tādu bēdu, ka gribētu piedzerties. Vienīgi tēju daudz gribas. Vai nu es tiešām nekā vairs nejūtu. Varbūt es es vienkārši kļūstu par lielu un stipru meiteni. Un tomēr parīt pirmā vizīte pie psihoterapeita. Nevaru sagaidīt.

15.08. Pēdējais mēnesis dzimtenē. Pēc mēneša jau būšu atpakaļ savā jūrmalas dzīvē. Maijā biju tik priecīga tikt no turienes projām, bet nu nabaga Portsmuta jau nav vainīga pie mana stulbuma raisītās drāmas, vai ne? Pēdējās divas nedēļas esmu sākusi sevi nemanāmi noskaņot. Jau sāk parādīties arī tāds kā prieciņš. Piemēram, atkal dzīvot patstāvīgi un būt savas saimniecības pavēlniecei, turklāt pašā Southsea sirdī, namā, kas bija jāizkaro ar tādu drāmu. Un man pietrūkst mana mīļākā kroga ar lipīgajiem galdiem. Un asdas saldā čili humusa. Un jūras! Un Stīvena lekciju. Un  visu pārējo studentu traģiskās romantikas skaisto parādību. Būs forši.

17.08. Izrādās, ka es tomēr diezgan sakarīgi varu vadīt ričuku arī ja esmu visnotaļ vafelē. Nekādu kritienu, zilumu, skrambu un ātro. Nav tā, ka es tagad baigi praktizēšu riteņošanu vafelē, bet tā ir vērtīga prasme.

18.08. Tikai laikam kļūstam vecas, jo aizgājām gulēt uzreiz pēc tumsas iestāšanās un tā arī nogulējām biš vairāk kā desmit stundas. Forši tā, kad attālumā (500m) var dzirdēt vilcienus, vēju, jūru un kaut kādus mistiskos, reizēm izbiedējošos pakšķus.

22.08. Vēl varētu pameklēt pogas savam seksīgajam rudens mētelim, ja vien, protams, par to atcerēšos. Kur vispār centrā ir pogu veikali? Dzīves neatbildētie jautājumi.

23.08. Es no sākuma it kā apzinājos, ka tā tas vis nedarbojas, bet katrā terapijas seansā vēlos atrisināt visas problēmas uzreiz. Šodien jutu, ka dārgais laiks tek, bet mēs vēl galīgi neesam sākuši apspriest šībrīža lielāko sāpi. Lai gan es pieņemu, ka terapeits ir tieši tas cilvēks, kuram kaut kā pieklājīgi var “hei, šī noteikti ir apspriešanas vērta tēma, kurai noteikti ir liels iespaids uz manu mentālo stāvokli, bet ir vēl kāda aktuālāka problēma, par ko es vēlētos parunāt.”

26.08. Vegānfestivālu grūti nosaukt par festivālu, jo tur nebija ne alus telts, ne pīpēšanas platformas. Bet vismaz tur bija daudz suncīšu. Par laimi gan mūs, gan suncīšu saimniekus izručīja cieši klātstāvošais Labietis.

27.08. Es arī besos par to, ka esmu tajā tik ļoti iedziļinājusies. Mana terapeite teica, ka es dzīvi neņemu smejot, kā garāmejot, bet daudz domāju un roku un no visa pieprasu dziļu jēgu un saturu. Viņa arī teica, ka tas esot fascinējoši. Es nezinu, man tā neliekas nekāda inteliģences, bet gan pašdestrukcijas pazīme.

28.08. Uz darbu devos ar apņemšanos nedomāt par sūdiem, bet tur klusu skanēja Abba. It kā pietiekami klusu, lai netraucētu, bet es no galvas zināju visas lirikas, atkal sagruzījos un knapi nepinkšķēju.

29.08. Citās ziņās, krāns, kurš salauza man sirdi, šobrīd ir Norvēģijā. Kāpēc tādiem krāniem atļauj ieceļot tik skaistās zemēs? Dzīves neatbildētie jautājumi.

31.08. Man skan The Cure dziesma par pēdējo vasaras dienu. Paldies Satori par uzticēšanos un ierakstu CV, paldies tinderim par trashy Pārdaugavas romanci, paldies ādai par smuko stāvokli un iztikšanu bez tonālā, paldies psihoterapijai par uzrašanos pēdējā brīdī. Vislielākais paldies man, ka šo visu tik cītīgi dokumentēju, – pēc pāris gadiem pārlasot, noteikti ļoti smiešos.

viņa varbūt ir rupja un niķīga slampa, bet talants ir jāciena

Par Liepājas teātra viesizrādi “Piafa”

Liepājas teātra Piafu es esmu gribējusi noskatīties jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Esmu nepārtraukti sekojusi līdzi Liepājas teātra repertuāram un meklējusi piemērotāko dienu, kad tad beidzot noskatīties šo te brīnumu, kas vispār pirmoreiz mūžā man rada tik izmisīgu vēlmi doties uz kādu teātra namu ārpus manas dzimtās pilsētas robežām. Bet tur jau tā problēma, ka Liepājas teātra lokācija man pašai nav īsti ērta, it īpaši vidusskolas laikā. Tad Piafu uz mirkli noņēma no repertuāra, tad man bija jābrauc prom studēt, tad man bija jābūt citos pasākumos, līdz beidzot kādā maija rītā nāca svētā ziņa un ēpasts ar septiņpadsmit izsaukuma zīmēm tematā. 

Šķiet, ka teātris ir vienīgā parādība manā dzīvē, kurai varu atļauties likt visaugstākās cerības, un es nespēju atsaukt atmiņā kādu citu reizi, kad tik izmisīgi no kaut kā gaidu absolūtu perfekciju. Varbūt vienīgi Depeche Mode koncerti. Iespējams, manas smadzenes un garšas kārpiņas, tā pārbijušās no manis pašas radītā haipa, sazvērējās pret mani un apņēmās darīt visu, lai novērstu kaut sīkāko vilšanās iespējamību. Iespējams, tā bija pirms izrādes malkotā šampanieša vaina (jo Piafa Rīgā taču ir svētki un svētkos es reibstu (vēl) ātrāk nekā parasti), bet pirmo cēlienu es pavadīju raudam. Iespējams, es arī kļūstu par omi, kas raud, ja kāds skaisti dzied, bet “skaisti dzied”, manuprāt, nav pietiekami labs apzīmējums. Piafa, un it īpaši A. Jēkabsones Piafa, nav no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. 

Sekss, narkotikas un rokenrols bija Edītes Gasjonas pasauli balstošie trīs vaļi jau pirms viņa kļuva par Piafu un traģēdija nepārstāj mest riņķus. Epizodisko vīriešu lomu ir daudz vairāk kā pirmā vai vismaz otrā plāna, tāpēc šīs sejas bieži jūk un pārklājas. Pat mūža mīlestībai Marselam Serdānam//G. Maliks tiek veltītas piecas minūtes, nu labi, tajās ietilpst visizjustākā seksa aina un atstāta vieta arī pillow talk. Mīlas ainas un muzikālie numuri ir divi Piafas kodolīgākie un atmiņā paliekošākie elementi (un vēl “tā tur aina pie galda, kur viņi pudeles mētāja”). Katrā ziņā pēc klēpja attīrīšanas rituāla šajā dzīvesstāstā nekā sakarīga un ievelkoša pāri nepaliktu, jo kuram gan interesē šķīsta, smuka sejiņa ar lakstīgalas balsi. Piafa ir liesmiņa, no kuras locīšanās un švirkstēšanas ir grūti atraut acis.

Piafa sev vēl līdzi ved kaut ko tik arhaisku kā iespēju iegādāties CD ar izrādē skanošajām dziesmām, bet es, goda vārds, uz mirkli arī iedomājos, ka tā varētu izdarīt. Es labprāt būtu vedusi saraudinošo mūziku mājās, bet nu ne velti ir tas tur viens salīdzinājums par ierakstu un dzīvo. Un oriģinālu arī, piedodiet. Bet ja nu es sagribēšu kādreiz to dzirdēt vēlreiz, un šāda vēlme jau ir uzplaiksnījusi reizes desmit vismaz, tad visticamāk, ka būs par vēlu. Vai arī es atkal būšu Anglijā vai kaut kādās jubilejās. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka dabūju redzēt šo brīnumu. Paldies, Liepāja!

jūlijs

02.07. Lai arī šī vasara sāk ieņemt visnejaušākā veiksmes stāsta aprises, rūgtumiņa balansam beidzot noklausījos jaunos Lordes un Cigarettes After Sex albumus. Dīvainā kārtā Lorde bija tā, kas sirdi visvairāk rāva laukā.

03.07. Šis bija viens no tiem maģiskajiem rītiem, kad tu pussamiegojies atver tviteri un ieraugi Depeche Mode paziņojumu, ka viņi brauks pie tevis uz mājām.

04.07. Bļaģ. Bļaģ bļaģ bļaģ. Es sev tik bieži pavēlu saņemties, ka esmu pārstājusi klausīties.

06.07. Vakar visu dienu man bija labs garastāvoklis, jo zināju, ka vakarā gaida daudz alus un daudz smieklu tajā burvīgajā kompānijā. Es viņas tik ļoti mīlu ♡

08.07. Ai, mana nabaga sirsniņa. Palika Ķīpsalā.

13.07. Pirmo reizi man tik viegla krāmēšanās festivālam. Vēl tikai par kādu siltāku sedziņu un apakšveļu jāatceras.

17.07. Jā, nu šis nebija mans mīļākais Positivus. Baigais aukstums un reti kura blice bija manā gaumē. Lielākie atklājumi – Dzelzs vilks (kārtējā grupa, kas vecāka par mani) un paaugstināta komforta tualetes (2€ vērts apmeklējums).

19.07. Arī vakarvakara nervu sabrukumam nekādu paliekošu seku nav. Murgi nerādījās. Sīkums, bet patīkami. Viss ir gauži normāli. Vienīgi šodien ļoti gribējās no darbiņa mājup iet kājām, bet novembris jūlijā un lietussarga trūkums somā.

21.07.  Pēc tam izlasīju šo to no jaunākās preses. Piemēram, interviju ar skaisto un foršo Baibu Broku. Un tad vēl tajā pašā izdevumā bija rubrika Pludmales stāsti. Vienam stāstam, kā jau tipiskā pludmales literatūrā, bija taustāms erotikas elements. Man jau arī savulaik patika rakstīt prozu, kas pāris elementus dala ar pludmales literatūru. Tiesa, es ar tiem elementiem nekad nekur tālu netiku, jo vienmēr time-code iesprūdu pie biksīšu novilkšanas. Nu es nezinu, kā lai saturīgi uzraksta seksa ainu, kas neizklausās pēc brutālas anatomijas, piecdesmit nokrāsām vai Džūdijas Blūmas. Tas ir man šobrīd svarīgākais rakstīšanas milestone. Vispār gribu atklātāk rakstīt par to, kas man prātā, it īpaši blogā. Bet baidos. No kā baidos? No tā, ka kaut kādi cilvēki, kas mani vairs vai vispār nepazīst, padomās stulbajai Kristiānai atkal hormonu vētras? Ka ģimenes locekļi mīļi palūgs dzēst laukā? Kāpēc tas mani tik ļoti biedē? Man ir viens superīss stāstiņš, drīzāk tāds refleksiju apkopojums par vienu seksuālo pieredzi. Man īstenībā ļoti patīk tas stāstiņš, es ar to ļoti lepojos. Tā nosaukums ir Pelnu trauks. Es to gribētu kādreiz nolasīt vai nopublicēt, vismaz blogā. Bet baidos. Šoreiz no tā, ka tas džeks, kas ir pelnu trauka galvenais subjekts, varētu to izlasīt un atkal kaut ko padomāt. Tikai man tas gabals vairs nav emocionāli aktuāls. Bet nu es jau arī rakstu tikai par tiem subjektiem, kas salauž man sirdi.

22.07. Vakardienas atklāsmju iedvesmota, iesāku rakstīt vēl vienu īso stāstiņu. Nosaukuma tam pagaidām nav, bet worda failu nodēvēju par krūtis. Domātas manējās, protams. Laikam jāsāk apsvērt krājuma veidošanu par manām divdesmitgadnieces frustrācijām.

23.07. Lai arī Dace mūsu izbrauciena rītā konstatēja, ka ritenim gaiss no riepām iziet arī tad, ja tas vienkārši stāv neaiztikts, un mēs piedzīvojām nelielu uzgaļu drāmu, kaut kā tomēr aizmināmies līdz Jaundubultiem. Ar saspiestiem virtuļiem un smilšu raušiem mazliet atzīmējām divdesmit ceturto jūliju, kas būs rīt.

24.07. Bet viss, ko es vēlos, ir pica, vīns un lai kāds man paijātu matus.

26.07. Darbā gāju pīppauzēs viena pati. Kad pienāca vēdera rūkšanas laiks un grasījos viena pati doties pusdienās, secināju, ka esmu mājās atstājusi maku. Nu neko, aizgāju vēl vienā pīppauzē un uztaisīju vēl vienu kafiju.

27.07. Pusdienlaikā sniedzoties pēc gaļas un kartupeļu sacepuma, aizsniedzos pēc puķkāpostu sacepuma, kurš mani turpat lidiņā teju saraudināja.

31.07. Ķermeņa daļa, ko pavadīju daudzus pusaudža gadus ienīstam, ir sarāvusies. Mani augšstilbi ir sarāvušies. Šis novērojums mani no sliedēm izsita. Pēdējo divu gadu laikā tie man bija tīri labi iepatikušies. Gurnus gan no mīļākās ķermeņa daļas titula tomēr neizkonkurēja, bet tik un tā ievērojams sasniegums. Kaut kad divpadsmit (?) gadu vecumā pati darināju sev šortus, jo veikalos pieejamie šķita pārāk īsi un par daudz atkailināja manus neglītos stilbus, tāpēc vecus džinsus nogriezu tā mazliet virs celīša. Tāpat kā tās neglītās kapri bikses, kas modē bija vienu vasaru. Un paskat, kas tagad notiek.

jūnijs

02.06. Laikam kļūstu pieaugusi, jo šodien, grāmatnīcā ieraugot bijušo klasesbiedreni Zanīti, nevis slēpos no viņas, bet gan piegāju klāt un sāku pļāpāt.

03.06. Vakarā atkal  eju uz  Saniknoto slieku JRT. Nav tā, ka tā būtu bijusi mana mīļākā komēdija, bet šobrīd mana sistēma alkst pēc jebkāda teātra.

04.06. Pa dienu bijām Misā. Uz lievenīša dzēru limpeni un lasīju Virsnieku sievas, beidzot palika interesanti. Tas ir, grāmatā.

05.06. Laikam kļūstu pieaugusi, jo šodien man tā riktīgi, no sirds gribējās sakārtot savu drēbju skapi un vēl pāris pakšus istabā. Un, šķiet, tas man neprasīja vairāk par divām stundām. Gone are the days of kad es mēdzu visu dienu sēdēt atkritumu kaudzē un nostalģiski šķirstīt vecas klades.

08.06. Reizēm esmu pārsteigta par to, cik civilizēti spēju uzvesties.

10.06. Māte šodien man asistēja jauna plaukta meklējumos. Jysks pievīla, arī pārējos rajona veikalos prece lielākoties ir atbaidoši neglīta, devāmies uz Spices mājas preču filiāli. Un tur arī ir viens eksemplārs tieši kā manā vīzijā. Tiesa gan, nepilni simts eiro, bet nu pēc spriešanas un svēršanas izlēmām, ka būs tā vērts. “Mums, lūdzu, šo plauktu”, bet tantuks pie letes saka, ka to nevar tā uzreiz nopirkt, tas jāpasūta. Ved no Polijas, būs jūlija vidū. Trīs dēlīšus mēnesi no Polijas ved, ibio.

12.06. Vakarpusē beidzot uzspīdēja sauļuks un es izlēmu laiski aizvizināties līdz savam mīļajam Uzvaras parkam un tur palasīt Harmsu uz soliņa.

16.06. Vakar pēcpusdienā uzmetu savu mīļāko režisoru, lai dzertu ar savu labāko draudzeni. Tā īsti nepārdzīvoju laikam. Vienkārši izlikšos, ka tāds pasākums nekad nav noticis. Un mums jau arī bija jautri. KKC, ābolu pīrāgi, Rainis.

17.06. Ļoti patīkami laiskā sestdienā ēst saldējumu un tad atcerēties, ka vakarā jāiet uz teātri. Un arī rītvakar jāiet uz teātri. Life as I like it.

20.06. Marinai vienā dziesmā ir tādas lirikas “get what I want cause I ask for it, not because I’m really that deserving of it” un es vienubrīd piefiksēju, ka tā lietas notiek arī ar mani.

21.06. Viss bija baigi forši.

25.06. Viss kā parasti.

28.06. Bet šorīt pulkstenis ir tikai vienpadsmit, bet es jau paspēju no durvīm noplēst to šausmīgo The Big Bang Theory plakātu. Vietā piekarināju Džimbo Morisonu.

pusgada grāmatu bilance V

Par spīti tam, ka pagājušā gada nosprausto mērķi knapi sasniedzu Vecgada dienā, ar katru gadu to turpinu palielināt par piecām grāmatām. Tātad, 2016. gadā biju apņēmusies izlasīt 25 un tas izdevās, šogad jātiek galā ar 30. Tomēr man veicas visnotaļ labi un arī no tempa neatpalieku. Ja goodreads aizrāda (you’re one book behind), es uzreiz sajūtos vainīga un lūkoju pēc jaunas lasāmvielas.

Divtūkstošseptiņpadsmito atklāju ar britu autori Dawn O’ Porter un viņas duoloģiju (cik tizls vārds) Paper Aeroplanes un Goose. Tas ir stāsts par divām labākajām druškām 90to gadu vidū Gērnsijas salā (starp Franciju un Lielbritāniju, ja nu kādam pieklibo ģeogrāfijas zināšanas) un viņu pusaugu drāmu, kas ir daudz skaudrāka, netipiskāka un patiesāka pierastajam YA saldumam. Īsti nefanoju par grāmatu sērijām un nejēdzīgiem turpinājumiem, taču otrā daļa bija tiešām brīnišķīga, ja neskaita vienu milzu attiecību klišeju, bet nu par to (še tev lineāls, jo būs jāvelk paralēles ar manu privāto dzīvi) pagaidām runāt negribu. Bet gan jau kādreiz! (Pirmajai 4/5, otrajai 5/5) Vēlāk, uz pavasara pusi, atklāju, ka šai autorei ir arī ķipa pieaugušo romāns The Cows, kas man, protams, bija jādabū savās rokās kindlā. Tomēr jāatzīst, ka es labprātāk lasu par vidusskolas drāmu, nevis par vientuļajām mātēm, kas kādu vakaru pēc teorētiski veiksmīga randiņa izlemj masturbēt sabiedriskajā transportā un šī negadījuma dēļ nonāk zem valsts mēroga mediju mikroskopa. Nu nē. Vai tad nav reālistiskākas problēmas, par kurām rakstīt? (3/5)

Par Kiran Millwood Hargrave – The Girl of Ink and Stars uzzināju no jūtuba plašumiem un izvēlējos lasīt tikai un vienīgi vāka un lappušu noformējuma dēļ. Ne par velti ir tas tur viens teiciens. Bija tāda kā pasaka par meitenīti, kuras dzimtajā ciemā notiek baisas lietas un tad viņa izspēlē Mulanas kārti, tas ir, tēlo zēnu un dodas baisās cīņās. Es pat esmu drusku piemirsusi, kas notika. Nu tāda pamatskolas literatūra. (1/5)

Steven Camden – It’s About Love man laipni ieteica lasīt gudrīds un es piekritu ar. Mīlasstāsta galvenie varoņi ir sešpadsmitgadnieki vārdā Lūks un Leia, un, jā, tā ir Zvaigžņu karu atsauce, un, jā, autors zina, ka viņi bija brālis un māsa. Tomēr es negribētu piekrist autoram, ka mīlasstāsts ir romāna galvenais motīvs, vairāk par visu tur bija daudz un dažādu ģimenes problēmu. Mīlestība tur nebija nekas vairāk par ongoing fona problēmu. Nu kā jau dzīvē. Arī sapratu, ka mani sāk kaitināt alternatīvie un inteliģentie puisiešu kārtas literārie varoņi. (3/5)

Ar Miranda Hart – Is It Just Me? pirmo reizi mūžā izprovēju audiogrāmatas konceptu, bet nu tas jau nemaina faktu, ka esmu pilnībā iepazinusies ar tās saturu, tāpēc skaitām vien klāt. Autore ir viena no rēcīgākajām komediantēm pasaulē, kuru es iemīlēju, skatoties anormāli rēcīgo BBC seriālu Miranda, kas, pārsteigums pārsteigums, ir par pašu Mirandu. Grāmatā apkopotas viņas pārdomas par gandrīz visu (nu nopietni) un papildinātas ar brīnišķīgi rēcīgi apkaunojošiem notikumiem iz dzīves. (4/5)

Carrie Hope Fletcher – On the Other Side bija brīnišķīgs romāns par vienu no pēcnāves dzīves versijām, kurā šur un tur izkaisīts maģiskais reālisms. Īsa, aši lasāma pamācība, kā atbrīvoties no dzīves laikā nestiem smagumiem + satikties ar savu jaunības dienu mīlestību. (4/5)

Kad pavasara brīvlaikā biju atpakaļ Rīgas mājās, likās pienācīgi pievērsties tēvzemes autoriem. Tomēr gadījums ar Daces Rukšānes Mīlasstāstiem lika būt pateicīgai par gadu, ko pavadīju nogaidot ažiotāžas norimšanu un iespēju iet uz bibliotēku, lai nebūtu jātērē desmitnieks un pēc tam smagi jāviļas. Nu kaut ko tik bezgaršīgu es sen nebiju lasījusi. Principā tas varēja būt arī plāns, sūdīgs romāns, jo katrs stāsts bija kā viena un tā pati varone, kas katru nakti izdzīvo pa murgam. (2/5)

Joprojām sekoju līdzi Mēs. Latvija XX gadsimts sērijai un biju lielā sajūsmā par Laimas Kotas Istabu, kas laikam ir vienīgā šīs sērijas pārstāve, pēc kuras izlasīšanas negribas gulēt gultā un blenzt vienā punktā, pārdomājot rūgto dzīvi. Lai gan es pati neesmu baigā sajūsmā par to komunālo sadzīvi, ko esmu piedzīvojusi, šis bija ļoti feins un jestrs stāsts. Lasot šo, izdomāju, ka iemācīšos visu  Rīgas centra ielu nosaukumus padomju laikā, lai turpmākajā saskarsmē ar šī perioda literatūru, man nav jāgūglē ielu šībrīža vārdi. (3/5)

Beidzotbeidzotbeidzot ķepās dabūju Andras Manfeldes Adatu, jo sistēma prasīja savu narkomānu literatūras devu. Diemžēl vai par laimi, narkomānijas tur bija pavisam maz, bet šai nodaļai aizveroties, turpinās tas, ko man patīk dēvēt par dzīvošanos (kādreiz izdomāšu precīzu definīciju). Nu tā. Teikumi un rindkopas pēc Repšes parauga. Protams, ka iesaku izlasīt šos pašmāju zoostacijas bērnus, bet paturiet prātā, ka nav nekā labāka par autentiskajiem zoostacijas bērniem. (3/5) Savukārt Virsnieku sievas mani gaidīja mājās uz rakstāmgalda, kad Rīgas mājās atgriezos uz vasaras brīvlaiku. Priecīga sāku lasīt, bet pēc pirmajām nodaļām tā kā apnika. Visa romāna garumā uz viena teikuma ir apmēram desmit māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, kuros sižets vienkārši noslīkst. Dažkārt tie ir vietā, bet lielākoties – pilnīgi lieki, un ja tos visus liekos epitetus izsijātu, stāsti par dzīvi Karostā būtu uz pusi plānāki un krietni baudāmāki. (3/5)

Tom Michell – The Penguin Lessons bija pārkāpums manam principam nelasīt grāmatas par dzīvniekiem, jo mēs visi labi zinām, ka gandrīz tās visas beidzas ar mazā susuriņa nāvi un kamdēļ tas vispār vajadzīgs. Bet es biju tik pārņemta ar AK DIEVS IR GRĀMATA PAR PINGVĪNU MAN VAJAG GRĀMATU PAR PINGVĪNU VAI CIK JAUKA GRĀMATA PAR PINGVĪNU, ka šī pārliecība man izkrita no prāta. Šī grāmata ir eksotisks ekvivalents 2008. gada klasikai Mārlijs un es, tikai pingvīns, protams, nav tik destruktīvs, pingvīns ir delikāts un graciozs. (4/5)

Alain de Botton – The Course of Love es ieraudzīju Londonas sešstāvīgajā Waterstones tieši kad meklēju lidojuma literatūru atpakaļceļam uz Rīgu, un tas mani uzrunāja – jā, ņem mani! Es tev būšu vislabākā lidojuma literatūra! Bet šis paplānais romāns maksāja pusi no mana pārpalikušā budžeta, un es dīvainā kārtā pēkšņi kļuvu ļoti taupīga un saprātīga, ar smagu sirdi noliekot to atpakaļ plauktā, soloties atgriezties, kad varēšu to atļauties. Phe, Jānī Rozē vispār nav ko darīt, ja kādreiz būts Waterstones, es sev ierastajā snobismā prātuļoju, pēc pāris dienām ieklīdusi vecajā labajā Jānī Rozē, kad pēkšņi pamanīju, jā, jā, Londonā satikto un atstāto lidojuma literatūru. Tātad, šis ir visnotaļ īss pārstāsts par kāda fictional pāra kopdzīvi gandrīz divdesmit gadu garumā, uzsvarus liekot uz tādiem notikumiem kā rozā briļļu periods, bērnu uzrašanās, laulības pārkāpšana un pāru terapija, papildināts ar “komentāriem”. Nu tāda īstā mīlestība īstajā dzīvē. Mīlīgi, humorīgi, man ļoti patika. Kaut nu būtu ņēmusi līdzi lidmašīnā. (4/5)

Daniila Harmsa prozas izlasi lūdzu savam bijušajam uzdāvināt man pagājušajos Ziemīšos, bet mēs paspējām izšķirties pirms viņš to nopirka, tā nu man bija jābūt stiprai, neatkarīgai sievietei, kas literatūru sev gādā pati. Harmss ir krievu absurda meistars un šajā nelielajā krājumiņā ir ļoti daudz (tiešām daudz) visa kā. Gan vienkārši absurdas, gan smalki smieklīgas ainas. Lasot, daudz pārdomāju pirms kāda laika redzēto Veceni Nacionālajā teātrī un stāsti uz papīra palīdzēja izprast stāstus no izrādes, cik nu vien spēju tos atsaukt atmiņā. Būs jāiet vēlreiz. (4/5)

Ingas Ābeles Klūgu mūks jau sen stāvēja gan manā to-read čupiņā, gan ģimenes grāmatplauktā, bet es to visu laiku atliku, jo man likās, ka būs par daudz baznīcas lietu. Nebūt neesmu ateiste, bet nu Dievs nav mans mīļākais temats literatūrā. Un tomēr četrsimt lappusēs, kas it kā ir par kādu latviešu mācītāju, ir iekļautas visas cilvēku un necilvēku dvēseles šķautnes, argumenta pozitīvās un negatīvās vērtības. Un baznīca tam ir tikai vienkāršs fons, gluži tāpat kā pilsoņu karš štatos vai ulmaņlaiki. (4/5)

Un tad es beidzot saņēmos izlasīt F. Scott Fitzgerald – The Great Gatsby, kuru jau agrāk biju iesākusi, tikusi līdz pusei un tad pametusi. Kāpēc, nezinu, it īpaši tādēļ, ka vispār jau tur nav nekā daudz. Bet nu arī šoreiz knapi izvilku līdz beigām un tās simt lappuses lasīju nožēlojami ilgi – četras dienas. Ar amerikāņu literatūru man laikam nekad nebūs pa ceļam, ja nu vienīgi neskaita to, ka mēs ar Džeju Getsbiju dalām līdzīgus, nožēlojamus paradumus blenzt uz zaļiem punktiņiem un darīt kaut kādas lietas tikai tāpēc, ka pastāv iespēja kādam īpašam cilvēkam tās ieraudzīt. (2/5)

Sešpadsmit pievārēju, atlikušas četrpadsmit. Iekšējais perfekcionists gan mazliet gruzās, ka jūnijā neapstājos pie smukā piecpadsmit, lai decembrī gaidītu tāda pati smuka, apaļa otrā pusīte. Bet nu līdz tam vēl jānodzīvo.

mikrorajonu tumšā puse

Par Jaunā Rīgas teātra šausmu stāstu vakaru “Rīga. Urbānie mīti” 

Kādā melnā, melnā pilsētā, kādā melnā, melnā mājā, kādā melnā, melnā istabā bija melns, melns galds. Uz šī melnā, melnā galda ar garu izsaukšanas seansu sākās Rīga. Urbānie mīti. Es jau sen šito gribēju redzēt, pilnīgi viss šīs izrādes konceptā man likās pievelkošs. No sākuma es gan pēkšņi nodomāju, vai tik tas viss arī nepaliks tādā pīķa dāmas izsaukšanas līmenī, bet nē, varu droši sacīt, ka šis ir svaigākais piegājiens teātra mākslai, ko pa ilgiem laikiem JRT esmu redzējusi.

Lai arī cik forši nebūtu pensionāri, kas strīdas par to, kādus preses izdevumus viņiem vajadzētu abonēt, vēl foršāk ir redzēt ienākam jaunus arhetipiskos personāžus ienākam latviešu dramaturģijā. Traģikomiskus lauku cilvēciņus papildina jaunākā paaudze, par ko arī var foršus jokus plēst, bet tas laikam ir Urbāno mītu dramatizējuma līdzautora, J. Joņeva nopelns.

Lai arī Urbānie mīti, iespējams, ir tikai rēcīga, dauzonīga un pamuļķīga komēdija, šī izrāde vienalga nosēžas prātā, tikai citādāk nekā klasiski-dramatiski-psiholoģiski gabali. Tu, iespējams, pēc tās nepārdomā cilvēka dvēseles šķīstumu vai mīlestības un naida balansu dzīvē, bet tu pilnīgi noteikti ķiķini un to atceries, lejot filtrkannā ūdeni no krāna vai 11. tramvajā apsēžoties blakus kādam sirmgalvim.

Mana vakara publikai izrāde tik ļoti patika, ka dažbrīd pieķēru sevi domājam, ka tomēr vajadzēja aktieriem pie vaiga piesiet pa mikrofonam, jo dažbrīd tā īsti nevarēja dzirdēt cauri sirsnīgajiem smējējiem. Nu tiešām daži tā zviedza, ka varēja redzēt aktierus  kožam sev mēlē, lai viņi paši nepievienotos. Pat krietns bariņš bērnu bija atvests, salīdzinot ar citām izrādēm, kas it kā skaitās pieaugušo auditorijai; man, protams, prieks, ka jaunatne tiek audzināta ar kultūru.

Bet aktieri arī nemaz nehaltūrē, šķiet, ka izālēšanās ir mazākais labums, ko dod piedalīšanās šajā šausmu stāstu šovā. I. Krasts, protams, ir sava kvarteta neaizmirstamākais tēls (viņa stāsts par nocirsto roku ir pelnījis pats savu izrādi), bet man lielākais prieks bija par L. Šmuksti, kurai, kā man jau sen bij licies, ir baigās iekšas un kura ir spējīga piedāvāt daudz vairāk par tām ierastajām nelaimes čupiņām.

Man šķiet, ka Urbānie mīti patiks visiem, kas redz Rīgas šarmu tās detaļās. Bet tiem, kas sevi uzskata par mazajiem parīziešiem un prieku redz vien vecpilsētas bruģī vai jūgenda namos, arī vajadzētu atnākt. Un bēdīgi slavenais bļaģ te skan stipri retāk nekā grāvējā Cerību ezers, ja kas.