pavasara azote

Brīvlaiks iesākās ļoti jauki, ja neskaita to, ka mans vilciens Getvikā iebrauca četrdesmit minūtes vēlāk nekā man vajadzēja. Latvijas Dzelzceļš tā nekad nedarītu. Bet nu, lietas, ko dara Southern Rail, bet ko Latvijas Dzelzceļš nekad nedarītu ir temats atsevišķam rakstam. Mājup lidoju ar to kruto lidmašīnu, ko pagājušā gada nogalē airBaltic visiem bāza degunā, un tas tiešām bija patīkamākais lidojums manā mūžā, 10 balles no 10.

Ar sirdsdraugu, kurš tikko bija atgriezies no cita kontinenta, devāmies apceļot dzimto zemi, tas ir, vienā agrā rītā attapāmies autoostā un iesēdāmies Rīga-Saldus-Liepāja. Pirms mēs sapratām, ka esam izvēlējušās vissliktāko iespējamo dienu, lai dotos šajā piedzīvojumā, es ķēru kaifu no ainavām ārpus autobusa loga. Visu laiku gribējās bakstīt snauduļojošajam un nāvīgi interesantajam ceļabiedram ribās un rādīt, skaties, purvs kaut kāds, skaties, kartupeļu vagas, skaties, stārķi! Sliktākā iespējamā diena piedzīvojumam Liepājā bija tādēļ, ka lietussargs līdzi bija tikai vienai no mums (diemžēl es neesmu šī stāsta varone) un tas pats arī pussalauzts. Pat līdz jūrai netikām, par ko biju dikti bēdīga. Toties izķemmējām tirdzniecības namu Kurzeme no augšas līdz apakšai.

// Madara priecīga par savas pilsētas attīstību //

// Madara dodas pārgājienā uz rimčiku //

// meitenes gatavas iekarot alu //
// bet alā, protams, nav neviena brīva galdiņa, tāpēc nākas samierināties citur //

Rīga vispār dīvaina paliek. Talsu ielas stūrī pie ar grafiti noķēzītās JRT Smiļģa filiāles uzbliezusies sterili balta celtne, kas drīzāk iederas kādā pārlieku skandināviskā pastkartē, ne Āgenskalna tirgus apkārtnē. Vecrīgā, blakus tādiem rietumu brīnumiem kā KFC un Pizza Hut, savukārt uzradies tik futūristisks iestādījums kā burbuļu vafeles. Man likās, tādas lietas notiek tikai Tokijā vai Londonā, bet izrādās, ka pie mums arī reaģē diezgan aši. Tik tas koncepts man likās par sarežģītu un uzdzina nostalģiju pēc vienkāršākiem laikiem, kad par “tādu nieku” kā gabaliņu oreo milkas vien varēja pārdot dvēseli. Bet nu pie Daugavas nekas nekad nemainās, ja piever acis uz debesskrāpjiem. Atā, Rīga, tu esi burvīga.

aklais randiņš ar utopiju

Refleksijas par Uģa Oltes un Mortena Trovika filmu Atbrīvošanas diena 

Mans visvisvismīļākais kino žanrs ir dokumentālās filmas par mūziķiem. Es varu skatīties pilnīgi jebko šī žanra robežās. Lai arī manas iecienītākās filmas ir par tādiem ikoniskiem smagučiem kā Metallica un Megadeth, arī This is Us jeb dokumentālie One Direction ziedu laiki ir viena no interesantākajām lietām, ko man nācies skatīties. Protams, ka Atbrīvošanas diena, stāsts par Ziemeļkorejas atbrīvošanas septiņdesmitās gadadienas ballīti ar Laibach, provokatīvu bijušās Dienvidslāvijas mūzikas produktu, uzstāšanos, ir tas, ko mēdz dēvēt par must see.

Atbrīvošanas dienu visas deviņdesmit minūtes skatījos ar vaļēju muti. Pirmkārt, jau pats koncepts – Ziemeļkoreja tak ir pēdējā vieta, kur varētu notikt “sātana mūzikas” dzīvais izpildījums. Otrkārt, nespēju saprast, kā man kaut kur varēja garām paskriet tāda lieta kā Laibach eksistence, ja filmas pirmajās desmit minūtēs bija pilnīgi skaidrs, ka bez viņiem šodien nepastāvētu tāda grupa kā Rammstein. Viens no režisoru duo, norvēģis Mortens Troviks, galvenais projekta autors un diriģents, septiņdesmitās gadadienas ballīti nosauc par riskantāko aklo randiņu. Vārds vietā.

Tas, ka Laibach uzstāsies kaut kādā vietā, kas atgādina Rīgas Kongresu nama zāli, nemaz nepārsteidz. Ir bezgala aizraujoši vērot kamikadzes misiju, kā to dēvēja pats Troviks, pielāgot Phenjaņas 20. gadsimta vidus tehnoloģijas 21. gadsimta rietumu rokkoncertam. Ir bezgala aizraujoši vērot vietējās orgkomitejas locekli raizējamies, vai Laibach solists fotosesijā pie Phenjaņas svētvietām par daudz neizskatās pēc nacista. Cenzūras policija, protams, ir nežēlīga pret šo labās gribas žestu koncerta veidā – kādas dziesmas, tagad piemirsu kuras, fona projekcijās ir par daudz pliku cilvēku, jāgriež laukā. Pēc mirkļa uz ekrāna rāda izbrāķēto video materiālu, bet bezgaumīgas pornogrāfijas vietā (vismaz to es biju gatava redzēt, diez, ko tas saka par mani) redzam norvēģu nacionālromantisma paraugu jeb skulptūras no Vīgelanda parka; ja nu kāds no paviršajiem šī bloga lasītājiem ir bijis Oslo, zinās.

Filmas kulminācija jeb paša koncerta diena dīvainā kārtā rada vilšanos. Protams, ka paklausīgie ziemeļkorejieši, pirmajās rietumu roka skaņas izdzirdējuši, savos krēslos salecas un aizspiež ausis. Protams, ka daži ir garlaikoti un snauduļo. Bet visdīvainākais ir tas, ka daudzas vietas zālē ir tukšas, bet pilnajās sēž kaut kādi pilnīgi parastie Ziemeļkorejas ļaudis. Pat Vadoņa nav. Wtf. Es gribēju redzēt Vadoni. Saprotams, ka šis pasākums nav viņa gaumē, bet nu tomēr es nespēju nokratīt dīvaino sajūtu, ka sensācija nav sevi attaisnojusi. Paklausīgie ziemeļkorejieši pieklājīgi aplaudē un pat pieceļas kājās, taču visnotaļ ātri notinas no zāles. Visu provokāciju karaliene nav salauzusi viņu utopiju.

 

budisti un krāsotāji

Jaunais Rīgas teātris “Saniknotā slieka” 08.04.2017. 

Bija tik labi atkal būt kopā ar savu mīļāko vietu Rīgā, Lāčplēša 25, ka izrādes sākumā, kad vaļā iet visnotaļ rēcīga epizode, es pamanījos nobimbāt pāris mīlestības, ilgu un priecīgas atkalsatikšanās asaru. Bet nu rēcīgā epizode jeb Sibillas Švirkstes//I. Poles diriģētais un nolamātais bilingvālais koris ar Dāvāja Māriņa/Milion Alih Roz tās tomēr ātri vien pārvērš smieklu asarās.

Jūs nevarat aiziet uz šo izrādi un gaidīt, ka kāds kaut kur, visticamākais, drukātā formā, jums nepastāstīs, ka šī ir dramaturga Gunāra Priedes savā laikā vienīgā sacerētā komēdija. Komisku epizožu tur bija maz, nu tāda – dzīvošanās. Bet nu man, cilvēkam, kurš nekad nav piedzīvojis astoņdesmito gadu dzīvošanos, kurš pat no deviņdesmitajiem un jaunā milēniuma iestāšanās neko neatceras, bija diezgan eksotiski. Un arī dzīvošanās, ja piefiksēta pareizajā mirklī, var būt diezgan interesanta.

Paaudžu konflikts. Švirkste un viņas mazmeita Muda//J. Čivžele cenšas sadzīvot smalkā jūgendstila apartamentā, kas gan uz skatuves vairāk atgādina krātiņa un akvārija hibrīdu. Švirkste, kā jau pensijas vecumam bīstami tuva sieviete, sāk garlaikoties un aizraujas ar citu trobelēšanu, svešu dzīvju iejaukšanos un sagrozīšanu. Muda, no laukiem ieradusies Rīgā, laikam tikko uzlikusi breketes un drusku šļupst. (Atceros savu jogurtu/zupu diētu un noskurinos. Kurš atceras manas jogurtu recenzijas? Cerams, neviens.) Rodas mīlīgākais un smieklīgākais mīlas trijstūris ar Mudas, Daira//E. Samītis un Zemdimža//I. Krasts piedalīšanos, kuru labprāt izrediģē Švirkste un Dižbraucējs//fantastiskais G. Gāga, kurš ir tēvs vienam no jaunēkļiem (ak, kuram gan, kuram?!).

I. Krasts vispār ir šī iestudējuma zvaigzne pseidointelektuālā hipija lomā, kuram īstais vārds ir Maigums, bet patssev piešķīris literāro pseidonīmu Zemdimdis. Esmu pārliecināta, ka atmoda valstī sākās līdz ar viņu. Viņš gan ir draņķīgs sava darba darīšanā (krāsošanā; Zemdimdis izlej krāsu pa grīdu, jo ir pārliecināts, ka tā izklāsies vienmērīgi), taču idejas viņam nudien ir revolucionāras. Piemēram, nepakļauties šabloniskajai domāšanai. Un atkārtot vārdu šablons tik bieži, it kā būtu pirms pāris stundām to izlasījis vārdnīcā un tagad cenšas to iespiest savā leksikā.

Diemžēl izrāde neatbildēja uz jautājumu, kāpēc visas sliekas lietus laikā lien uz trotuāra. Varbūt kāds zina? Nedomāju, ka šī būs repertuāra ilgdzīvotāja, bet, ja nu jums ir liekas 18 eiro naudiņas, kuras gribas ieguldīt, lai paskatītos uz foršiem aktierdarbiem, aizejiet. 7/10

monomania

Jau biju piemirsusi, kā tas ir, kad kameras puncītī pārplīst filmiņa – sūdīgi. Vēl sūdīgāk ir tad, ja minētajā filmiņā bija vesela diena Londonas. Viena no manām šīgada reāli paveicamajām apņemšanām bija mēnesī izbildēt vismaz vienu filmiņu. Izbildēt jau izbildēju, tikai rezultāts ir zudis uz mūžiem, un netieku gudra, vai tas tik un tā skaitās, vai arī es tomēr jau esmu izkritusi otrajā mēnesī.

Vienu februāra pēcpusdienu sēdēju bibliotēkā, jo man bija pusotra diena laika, lai izdomātu, par ko rakstīšu kursadarbu. Izdomāt jau nekad nav problēma, bet gan uzrakstīšana. Nu es stragloju arī ar izdomāšanu. Vispār jau to varēju darīt no jebkurienes, savas virtuves vai svešas, bet nu aizvilkšanās līdz bibliotēkai jau dod to padarīta darba jūtiņu. Dzēru kafiju, sagribēju kefīru. Skatījos uz parciņu otrpus logam un domāju, ka būtu forši, ja to neredzētu, ja logs būtu aizsalis un ar leduspuķēm aizaudzis. Iedomājos, kur pozitivus pazudis? Nekas sen nav dzirdēts, nav pirmais bēdīgais hedlaineris nosaukts, vai tad vispār šogad būs? Tad sapratu, ka laikam mājās gribas. Nebija jau arī tālu no tā brīža dienas sākot skaitīt, tikai kursadarbi jauca gaisu.

Marts iesākās jauki. Ar Londonu. Ja kādam šī bloga paviršam lasītājam tas vēl nav pielecis, šī man ir ļoti mīļa pilsēta un katra tās vizīte ir ļoti īpaša.

Pirmā reize. Otrā reize, kad sapratu, ka gribu tur kādreiz dzīvot. Trešā reize, kad biju tur vien uz pāris stundām un liku atmiņai fotografēt. Ceturtā reize, kad likās, ka caurstaigāju kinolenti, ne pilsētu. Piektā reize, kad atcerējos, kāpēc esmu ieradusies studēt uz šīs salas. Sestā reize, kad Mārux man ļoti uzlaboja dienu par spīti Trampa ievēlēšanā tai pašā rītā. Septītā reize, kad man izmisīgi vajadzēja nomainīt vidi kursadarbu rakstīšanai. Astotā reize, kad mans norezervētais vilciens vienkārši kaut kur izgaisa, man nācās pārmaksāt divreiz lielāku summu, lai gan tāpat jau biju bez naudas, bet ne Māruxim, ne kam citam neizdevās man uzlabot dienu. Devītā reize, kad man kāds metro piedāvāja apsēsties, jo viņam likās, ka esmu stāvoklī, kaut gan ES ESMU VIENKĀRŠI RESNA UN MAN PATĪK DAUDZ ĒST, OK?!

Dīvainā kārtā man likās, ka esmu nometusi svaru, jo pēdējā laikā bija pamaz naudas, tātad arī ēdu bišku mazāk, bet nu neko. Nākamajā dienā ēdu labāko burgeru savā mūžā (The Canonbury krogs Islingtonā, ja nu kādam gadās būt rajonā). Mīlestība no pirmā kodiena; izlēmu, ka tāds arī būs manas autobiogrāfijas nosaukums. Vārdus mīlestība un kodiens var interpretēt dažādi, piemēram, varbūt tā būs atsauce uz manu pārņemtību ar Krēslas sāgu un vampīriem 2008./2009. gadu mijā, bet par to man ir vēl vismaz trīsdesmit gadu laika pārdomām.

R1-10A

Bet nu tagad laiskojos pa mīļo dzimto pilsētu un baudu brīvlaiciņ, tikai airBaltic man jau sūta atgādinājumus, ka pēc divām nedēļām jau jālido atpakaļ.

mīlēt četras stundas depresijas

Refleksijas par Matīsa Kažas filmu Vienu biļeti, lūdzu 

Nē, Kristiāna nav pēkšņi kļuvusi par kinoblogeri, viņai vienkārši šajā brīvlaikā ir ieplānota tikai viena teātra vizīte. Tā nu lai blodziņam nebūtu pārāk skumji, viņa izdomāja dalīties savās apcerēs par šo dokumentālo filmu, kas vispār diezgan labi saskan ar pārējo, kas blogā notiek.

Es pārskatīju savu blociņu, kurā esmu fiksējusi visas savas redzētās teātra izrādes, tas ir, tās, kuras spēju atcerēties no apmēram vienpadsmit gadu vecuma, un man sanāca cipars, kas ir desmit reižu mazāks par to, ko galvenā varone Nikija noskatās gadā. Man nav arī viņas budžeta – desmit tūkstoši dolāru, un vispār ir sagadījies tā, ka manā šībrīža dzīvesvietā teātris nav tādā šablonā, pie kura esmu pieradusi un samīlējusies Latvijā. Bet, kā jau jebkurš paviršs šī bloga lasītājs nopratīs, viņas kaislība jeb atkarība, kāda starpība, man ir ļoti labi saprotama.

Man pat gribētos sacīt, ka filma Nikiju rāda dažus toņus tumšāku nekā viņa ir patiesībā (jūs tikai nepadomājiet, ka es runāju par ādas krāsu), jo īpaši tad atklājas viņas saskarsmē ar līdzcilvēkiem. Kaut gan laikam divas dienas badoties, lai varētu aiziet uz teātri, pat ja tas beigās ir tā vērts, nav īsti normāli. Vienā no retajām ainām, kurā Nikija redzama ieturam kādu maltīti, viņa piesēžas pie kāda sava paziņas galda, kurš ar viņu dalās savos makaronos un tērzē par teātri, bet otrpus šim pašam galdam sēž ļaudis, kas uz pēkšņo kompānijas papildinājumu noraugās ar uzkrītošu skābumu. Ātri vien viņa pamet šo restorānu, jo jāskrien uz nākamo izrādi, protams, bet restorāna durvīs viņa nepalaiž cilvēku ratiņkrēslā, bet gan par varītēm paspraucas tam garām, tik ļoti vakara gaidāmā izklaide aptumšo viņas prātu.

Kā jau biju paredzējusi, uzzinot par filmas konceptu un nākšanu pasaulē, šī kundzīte ir man radniecīga dvēsele. Apstiprinājumu tam guvu, kad sarunā ar savu skeptisko dēlu, kurš laikam vispār ienīst mākslu, viņa atzinās, ka teātrī viņai vislabāk patīk vērot četras stundas depresijas. Jo smagāk, jo labāk. Filmas savāktais materiāls jau arī nav tas pats priecīgākais, bet Nikija saka, ka tas ir cilvēku dabiskais stāvoklis. Būt bēdīgiem.

Kamēr es no Anglijas ar skaudību mediju reportāžās vēroju, kā pa Latviju kursē filmas popularizēšanas kampaņa ar režisora un galvenās varones piedalīšanos, aizdomājos, vai pašai Nikijai nešķiet, ka viņa savu laiku varētu pavadīt sakarīgāk, t.i., Ņujorkā diedelēt biļetes? Bet filmas pēdējos kadros teātra bieds zvilnē pie zilzaļa okeāna un sūc kokteilīti, slēpjoties no briesmīgā Ziemassvētku lampiņu kulta visnekristīgākajā pasaules nostūrī. Tātad viņa ir spējīga izdzīvot bez teātra, un arī nauda citām lietām tā kā būtu. Un tas man sniedza dīvainu mierinājumu.

kārkli

r1-05964-0003

Šodien ar futureme.org (ak dievs, pamēģiniet to, rakstiet sev ēpastus) saņēmu ēpastu no sevis, kuru biju sacerējusi 2015. gada 16. maijā. Vai atceries, ko darīji 2015. gada 16. maijā? Tu no rīta piecēlies 8:00 un biji starā par to, ka Tev uz rokām ir nogulēti t-krekla nospiedumi. Es ticu, ka Tu joprojām fano par nospiedumiem uz ādas. Es nebiju piemirsusi par tāda sacerēšanu un zināju, ka kaut kad ap šo laiku tam būtu jāatnāk, drusku apbimbājos to lasot, bet to arī pagātnes es bija paredzējusi. Es ceru, ka man izdevās Tevi saraudināt, hehe. Es ceru, ka Tu joprojāmi esi super emocionāla, jo, zini, tas, ka Tev kaut kas līdz sirds dziļumiem rūp, nav nekas slikts. Tas ir labi, ka Tev rūp. Es pati neesmu tālu no apraudāšanās. 

r1-05964-0009

r1-05964-0008

r1-05964-0010

Janvāris un februāris bija divi ļoti straglīgi mēneši. Esmu jau apradusi ar to, ka gada sākumā ar mani notiek emocionāls kritums, šķiet, ka pilnīgi gaidu savu depresīvo periodu, gribu to pārdzīvot pēc iespējas ātrāk un  tad gaidīt pavasari. Kad es vēl biju jaunāka (lol), laiks pēc Ziemassvētkiem līdz pat pavasara atnākšanai bija kā visbriesmīgākais purvs. Man nebija motivācijas neko darīt, writer’s block man apkārt bija kā mūris, es tikai gribēju gulēt gultā kā baļķis, dzert litriem tējas un žēlot sevi. Bet šis sezonālās depresijas izlaidums bija pilnīgs pizģec.

r1-05964-0012

r1-05964-0016

r1-05964-0018

Vienu sestdienu bija ļoti spontāna Londona, kas izvērtās diezgan briesmīgā sestdienā, un tagad es prātoju, vai pilsēta bija vainīga pie visa, gan skaistā, gan riebīgā, kas norisinājās, kad tās dienas vakarā atgriezos savā jūrmalmiestā.

r1-05964-0022

11:01 Tu ieraudzīji, ka tramvajs nāk 11:10, un, lai gan tas likās neiespējami – Tu paspēji! Un pat nebija jāskrien, Tu pieturā biji ļoti laicīgi. Un tramvajā bija brīva sēdvieta. Super. Tu aizbrauci līdz 13. janvāra ielai, kas nav Tev tipiska rīcība, aizgāji uz GC rimchiku un nopirki sev lētāku replacement pusdienu sviestmaizi un marcipānu saldajā. Tad gāji uz darbiņu. Bija ok diena.

r1-05964-0020

r1-05964-0029

r1-05964-0034

r1-05964-0027

Tu lasīji grāmatu par iedvesmojošām vēstulēm un iedomājies, ka Tev jāuzraksta iedvesmojoša vēstule sev. Tev pēc nedēļas ir dzimšanas diena. Tev ir sajūta, ka Tu stāvi kraujas malā un domā visos iespējamos virzienos.

r1-05964-0037

Labā ziņa ir tāda, ka pēc septiņām dienām atkal braucu uz Londonu, tikai šis jau ir plānots pasākums, lai gan es ar interesi vērošu un gaidīšu visu, kas izrietēs pēc tam. Nākamā labā ziņa ir tāda, ka pēc trīsdesmit astoņām braucu uz savu visvisvismīļāko pilsētu jeb mājām. Bet trešā, vislabākā ziņa visā pasaulē, ir tāda, ka pēc trīsdesmit deviņām dienām satikšu savu sirdsdraugu.

Es Tevi nenormāli mīlu! Tu esi vnk ameizing. The Force will be with you, always. Čavux! (10. klasē tas bija top vārds) 

kaislības turpinās klusi

Dailes teātris “Peldošie – ceļojošie. 2. daļa” 06.01.2017

JRT un viņu pavisam pirmie Peldošie – ceļojošie tālajā 2014. gadā izpelnījās daudz sašutuma un jo īpaši liels tracis bija par nabaga klavierēm, kurās guļ un pa kurām bez jebkādas cieņas pret mūzikas instrumentu lēkā bezkaunīgie aktieri, un tomēr izrāde dabūja vienu no galvenajām Spēlmaņu nakts balvām (gada lielās formas izrāde). Mūsu teātru publika vēl nenojauta par tuvojošos viesuļvētru Vladislavs, kas izmainīs tās skatījumu uz mākslu turpmākajai dzīvei, and the rest is history, kā mēdz sacīt.

Visu pirmā cēliena laiku es savā galvā centos savilkt, kas notika JRT izrādē, vecos un jaunos aktierus, vecos un jaunos tēlus. Un mans galvenais secinājums ir tāds, ka tā īsti nākt uz šo nav jēgas, ja nav redzēta pirmā daļa, un tas pat nav tas gadījums, kur JRT VISS IR LABĀK OMG, nē, galīgi nē. Šī, manuprāt, vienkārši nav tāda “otrā daļa”, kura atsevišķi būtu pilnīgi savs stāsts un jebkurš jaunpienācējs varētu eleganti iebraukt un visu saprast. Nu, piemēram, Ļoļečkas//I. Ķuzules-Skrastiņas un Lavrentjeva//G. Grāveļa (kurš uz to īso brīdi gan likās pilnīgi nekāds, jo īpaši atceroties kolosālo A. Keiša versiju) tikšanās izrādes finālā, nu tur jāzina, kādas kaislības starp viņiem ritēja iepriekš, jo ja tā noslēdzas ar tādu satricinošu momentu, tā taču ir kaut kāda atsauce un simbolisms, ne? Nu varbūt arī nē.

Sižeta līnija ir ļoti izārdīta un izpludināta, atgādinot vienkāršu dzīvošanos un attiecību risināšanu. Mans mammuks pēc izrādes sacīja, ka būtu interesanti palūkot, kā šie peldošie un ceļojošie cilvēki savas problēmas risinātu mūsdienās, kam es pievienojos. Protams, 2. daļā notiek pilnīgi citas kaislības, lai gan tulbais Lavriks//M. Upenieks turpina kacināt nabaga Orestu//Ģ. Ķesteris. (Kāpēc tieši viskaitinošākajam tēlam nav nomainīts aktieris?) Bet, arī ja jums ar šī darba skatīšanās pieredzi ir pilnīgi pretēji, tas labi, gan jau, ka mana zemapziņa spītīgi turas pie savas JRT VISS IR LABĀK OMG pārliecības.

Man ir trīs favorītaktierdarbi, kas manās acīs bija Peldošo – ceļojošo II balsts. Iepriekšminētā I. Ķuzule-Skrastiņa, kas ir tikpat fantastiska kā S. Kļaviņas priekšgājēja. Poļina//I. Segliņa, kas ir tēlā saglabājusi savas priekšteces//B. Brokas izstrādāto izklaidīgo bohēmismu, tomēr tāda, nu, paaugusies. Bet lielākais metamorfoziskākais dārgums ir Orests//Ģ. Ķesteris, kurš ir tik zils, ka zilāks nevar būt.

Vai pamanījāt, ka šis tāds emocionāli pieklusināts ieraksts priekš Nastavševa izrādes? Es arī. Nu patika jau, baudījums gan acīm, gan ausīm, bet nu gribējās kaut ko vairāk. Īsti neredzu jēgu augšāmcelt pāris gadu vecu formu, bet neapdeitot tās saturu. Būtu gribējies vienu vakaru atkal noskatīties pirmo daļu un ar apdeitotu atmiņu skatīties šo, kaut gan nezinu, kā tas iespaidotu mani un šīs pārdomas. 7/10

 

32. decembris

Brīvlaiks iesākās diezgan drausmīgi, jo naudas taupīšanas nolūkos lidojām no pavisam tālās Lūtonas, nevis pavisam tuvās Getvikas, bet beigās starpību piemaksāju no saviem nerviem. Nav vērts. Bet nu nokļūstot mājās pie Zuzes un 18 adventes kalendāra šokolādītēm, kuras jānotiesā, un secinot, ka vecāki aiz gara laika, ilgām un mīlestības salabojoši manas istabas durvju klinķi, viss saliekas savās vietās. Catch up ar kofīinu, Pakistānas kebabu, Ādažu čipsiem, teātriem, Rīgas satiksmi (uzņēmumu) utt.

32870001

32870032

32870008

32870009

32870015

32870018

32870020

32870026

32870033

32870031

Gan ziemīši, gan jaungads bija diezgan psihi, bet man pat īsti negribējās, lai kaut kādi svētki maisa manam trīsnedēļu randiņam ar Rīgu. Un es jau nevaru sagaidīt nākamo. Drusku arī maisīja apziņa, ka man būtu patiesībā jāraksta kursadarbs, kam dedlains ir diena pēc brīvlaika beigām (kurš sātans kaut ko tādu izdomāja), bet es izvēlējos prokrastinēt ar savām sendienu atkarībām, par kurām runāt tagad un arī turpmāk kauns.

32870036

Vispār akadēmiskā pēcgarša pēc pirmā semestra ir diezgan ļoti nekāda, jo core subjects sūkā un ej nu tu saproti, vai pēc pirmā gada gribi kaut ko turpināt. Laikam gan man galvenā motivācija ir mana mīļākā pilsēta divu stundu vilcienbrauciena attālumā, kaut gan varbūt nu tā būs kļuvusi par otru mīļāko pilsētu, jo Rīga ir viss ❤

kāzas, kurās raud visi

Nacionālais teātris “Asins kāzas” 29.12.2016. 

Nu ak dievs. Nu kā. Nu kā var kaut ko tādu vispār izdarīt. Nu kā viens cilvēks var. Nu kā var man likt bimbāt jau pirms pirmā cēliena beigām? Nu labi, esmu bimba pēc definīcijas, bet tomēr. Biju viesis V. Nastavševa melnajās asins kāzās un, protams, gaidīju satisfakciju, bet ne tik absolūtu. Laikam biju piemirsusi, kādu iespaidu uz mani atstāj viņa izrādes.

Asins kāzu sižets ir kā pēc visbanālākajām dienvidnieku ziepju operu tradīcijām. Mīlas daudzstūri, nestabili radinieki, iedzimtie dzimtu naidi, slepkavošanas. Interesanti šāda materiāla adaptāciju redzēt no režisora, kurš lielākoties iestudē krievu klasiķus. Bet kā viņš to ir apstrādājis, tas ir kas vienreizējs. Jau laikam esat dzirdējuši, ka skatītāji šīs izrādes laikā sēž uz skatuves, bet aktieri darbojas uz plaknes, kas druscīt iestiepjas lielajā zālē. Spēle ar telpu, spēle ar gaismu, spēle ar skaņu, spēle ar skatuvi, spēle ar zāli. Telpa pati ieņem ne mazāku nozīmīguma faktoru kā galvenie tēli, kāzinieki un viņu viesi, visi nemainīgi melnā tērptie.

Visu izrādes laiku jūtama “autora” klātbūtne, kas laikam ir Mēness//U. Siliņa nopelns. Viņam, svilpojot ienākot, tā sākas un viņam, svilpojot aizejot, tā beidzas. Pa vidu viņš sēž “skatuves” stūrī un tur akordeonu, teksta viņam ir pavisam maz, bet viņu ir neiespējami neievērot, jo viņš plāta muti līdzi atskaņotajām Nastavševa/Auniņa/Lorkas dziesmām, kuras iedziedājis pats režisors un kuras ir anormāli skaistas un melodiskas. Tiesa, kad pirmoreiz Mēness atvēra muti un ņēmās atdarināt režisora pārpasaulīgi skaisto balsi, es raucu pieri un domāju ‘tak beidziet mani čakarēt’. Bet ātri vien man šis skats iepatikās, laikam tāpēc, ka abi dziedātāji ir diezgan vizuāli līdzīgi viens otram, taču Mēness ārkārtīgi izjustā mīmika arī par ļaunu nenāca.

Telpa un Mēness tajā, tie mani aizķēra visvairāk. Aiz tiem nozīmīguma un aizkustinājuma faktorā ir Līgava//A. Cīrule, kuras trīsas un pārbīlis pirms pašas kāzām un neilgi pirms pirmā cēliena beigām man piņņu izraisīja. Protams, pirms otrā (un noslēdzošā) cēliena beigā piņņa bija izraisīta vairākiem, es dzirdēju. Nu tā jau kāzās pieņemts. Man pašai ir viens liels guilty pleasure skatīties čīzī Holivudas filmas par kāzām un birdināt asaras. Šīs gan bija citādas kāzas. Smagas, bet nepāprotami labākas.

Tās visas spēlmaņnakts balvas un grand prix, jā, jā, es tam visam piekrītu, 10/10.

minivens pret kabrioletu

Nacionālais teātris “Klavigo” 28.12.2016 

Kristiānai ir brīvlaiks un Kristiāna ir Rīgā, un tas nozīmē, ka īsā laika periodā viņai jāiespiež maksimāli daudz teātru apmeklējumu, lai saelpotos to Rīgas kultūras dzīves gaisu, pēc kā viņa ilgojās uz salas, bet nu tas laikam ir temats veselam atsevišķam rakstam.

Kaut kas tāds kā Klavigo laikam nekad agrāk nebija redzēts, taču nesaku to ne ar galēju pozitīvu, ne negatīvu attieksmi. Vienkārši drusku interesanti un drusku savādi. Nezināju, ka tā var iestudēt Gēti, bet nu laikam es arī vispār par Gētes iestudēšanu zinu maz. Vien to, ka mans mīļais A. Hermanis Parīzē ieberzās ar savu Faustu – pēc lasītā gan man tāda versija likās interesanta. Vispār jau par ārzemju režisoriem Rīgas teātros īsti nefanoju. Protams, ir ekstāzes gadījumi (Amadejs), bet lielākoties esmu piedzīvojusi vilšanos (Vējiem līdziRaiņa sapņi,  Bovarī kundze, Izraidītie). Klavigo ir kaut kas pa vidam. Kā patika izrāde? Normāla.

Klavigo ir 18. gadsimta luga, bet Nacionālajā teātrī var redzēt tās modernizējumu. Scenogrāfijā visuzkrītošākās ir divas mašīnas uz skatuves, skaidrs, ka 18. gadsimtā sarkanu bembju ar nolaižamu jumtu nebija. Ap sarkano bembi tirinās pats Klavigo//K. Dumburs, Karloss//J. Āmanis un absolūti bezpersoniskā mauka Girl22//Z. Dombrovska. Spožuma, luksusa un materiālo vērtību fani. Otrā pusē ir tumši zaļš minivens – mūsdienu ģimeniskuma simbols, kurā pasēž Marija//M. Linarte, Sofija//M. Bērziņa, Pjērs//I. Kļavinskis un Buenko//J. Spulenieks. Un tā nu galvenais varonis svaidās no vienas mašīnas uz otro. Karjera pret mīlestību, arhaiskais motīvs.

Vispār gāju speciāli skatīties uz Mariju Linarti, kura man atmiņā iespiedusies kopš teju pirms gada redzētās Melnās spermas. Nu nav nevienas tādas kā viņa  šobrīd uz mūsu skatuvēm. Kad izaugs liela, būs Guna Zariņa. Joks. Bet no kurienes viesrežisors/austrietis Folkers Šmits uzzināja par viņu tādu? Jebkurā gadījumā priecājos par šo mūsu abu/visu atradumu.

Ir jau interesanti paskatīties, kas Nacionālā teātra jaunajā zālē sanācis par šo mūžseno tēmu. Katrā ziņā interesantāk par JRT variāciju Pilnajā (tukšajā) Māras istabiņā. 7/10 un paldies par vakaru!