Nevarētu sūdzēties, ka gada pirmie trīs mēneši būtu lasīšanai nelabvēlīgs laiks. Esmu iegājusi azartā, reizēm gribas sabremzēt, tomēr nojauta saka, ka vienā brīdī noteikti iestāsies atslābums un negribītis, tāpēc labi vien ir. Ak jā, un šī gada mērķis ir izlasīt 35 literatūras vienības.
Par jaungada apņemšanām varam vīpsnāt vai nevīpsnāt, cik gribam, bet ir visnotaļ grūti izvairīties no zemapziņas dotajiem impulsiem mēģināt kļūt par kādu nieku sakarīgāku cilvēku. Get Your Shit Together (Sarah Knight) ir gan pašpalīdzības grāmatas nosaukums, gan arī mantra, ar ko es sevi nemitīgi lamāju, tāpēc bija vien laiks to izdarīt ar grāmatas palīdzību. Tomēr jāņem vērā, ka šis universālais uzsauciens katram var nozīmēt kaut ko citu, un tas ir šis grāmatas trūkums, jo autore, lai arī cik asprātīga un ciniska nebūtu, pārsvarā raksta par virspusējām savas dzīves problēmām, kas ne obligāti pārklājas ar manējām. Piemēram, manā ēpastkastītē nav darba ēpastu miljoni (jo man nav darba lol haha sad), kas apgrūtinātu ikdienu, tātad veselai nodaļai nācās vien šķirt pāri. Tā vietā man regulāri pienāk mammas sūtīti kaķu video, bet ar tiem tikt galā nav nekādu problēmu. Protams, man patika vairums autores ieteikto sūda kopā saturēšanas metožu, taču manās acīs šī ir trīsdesmitgadnieku pašpalīdzības literatūra.
Kā jau iepriekš minēju, viena no manām īstajām 2018. gada misijām ir izlasīt visu sēriju par mazo zēnu burvi un es tai uzreiz ķēros klāt. Harry Potter and the Philosopher’s Stone (kurš tad nezina autori lol haha sad) janvārī un The Chamber of Secrets martā pildīja manas lidojumliteratūras funkcijas. Es kaut kad esmu redzējusi pāris svarīgākās filmas un lasījusi pāris svarīgākās grāmatas latviski, bet man likās, ka tā ir kauna lieta, neiepazīties ar visu franšīzi tās mātes mēlē. Agrāk man likās, ka to visu lasīt po ingliš būtu sarežģīti, ņemot vērā tos visus maģijas terminus, bet kaut kad nesen man pieleca, ka tā taču ir bērnu grāmata. Un lidojumliteratūrai tieši piedien tādi viegli teksti, jo mēs visi labi zinām, ka mana rokas bagāža krienti pārsniedz atļautos kilogramus. Un, protams, man ļoti patika pirmie divi stāsti par mazo zēnu burvi. Viena no sakarīgākajām jaungada apņemšanām, kas man pēdējos gados bijusi.
Šo laikam var norakstīt uz krāpšanos vai slinkumu, jo The Rotters’ Club (Jonathan Coe) bija mana lidojumliteratūra uz mājām decembrī, tikai stipri biezāka par trīs stundu laikā ietilpināmu grāmatu. Daudz lappušu, sižeta līniju, varoņu, kuriem man bija slinkums izsekot, jo decembrī bija vēlme pēc mūsdienu tēvzemes rakstnieku veiktu maigu literāro receptoru apglāstīšanu, bet šajā romānā bija septiņdesmitie, briti, industriāla rakstura problēmas un viss cits, kam es labprāt būtu pievērsusies aizgājušajā gadalaikā vai kontekstā. Bija smieklīgi, bija daudz mūzikas referenču (divas lietas, kas vienmēr ir patīkamas daiļliteratūrā), bet es ar mokām to piebeidzu janvāra sākumā, kad man iestājās tipiskais pēcbrīvlaika nacionālisms, kas diemžēl ir jānosit. Vispār man tā kā patika, varbūt kādreiz pārlasīšu vēlreiz, bet daudz vairāk priecātos, ja kāds apķērīgs cilvēks to transformētu seriālā.
Feminisma lietošanas instrukcija A Room of One’s Own (Virginia Woolf) pamanījās salauzt manu nabaga sirsniņu. Visnotaļ garā eseja stāsta par literatūras vēsturi un rakstītgribošiem meičukiem un to sūda patriarhiju, ko pasvītro stāsts, kurā viņa iztēlojas Literatūras Tēva Šekspīra rakstītgribošās māsas likteni. Spoileris, viņa izdarītu pašnāvību. Ir tāda literatūra, kas liek būt pateicīgam par to, ka aizgājušo laiku skarbums ir nudien aizgājis, un pārsvarā tā ir Noras Ikstenas vai Gundegas Repšes rakstīta reālisma aina par padomiju. Vulfa pastāsta, ka jābūt pateicīgam arī par to mēs varam lasīt tādas ikstenas un repšes un citus rakstītgribošos meičukus. Bet kas nu kuram svarīgāks, protams.
“Pētnieciskos nolūkos” (tāds ir mans attaisnojums visām muļķībām, ar ko dzīvē mēdzu nodarboties) izlasīju instagrama mīļākos dzejas krājumus Milk and Honey un The Sun and Her Flowers (Rupi Kaur), sak, ja nepatiks, vismaz kādu bildi varēs uztaisīt, bet galīgi nebija tik slikti, kā gaidīju. Interese iepazīt dzeju man uznāca pilnīgi pēkšņi un negaidīti, tāpēc es vēl tikai taustos šī brīnišķīgā žanra analīzē. Lasot šo te brīnumu, katrs otrais dzejolis lika raukt pieri un domāt, ka, šīs divas trīs rindiņas un vēl tās divas trīs rindņas pāris lappuses iepriekš saliekot kopā, sanāktu daudz sakarīgākas vārsmas un gribas jau laist pār lūpām kādu dirsīgu komentāru, bet tad manī ierunājas saprāta balss (tas nenotiek bieži) un atgādina, ka es par dzeju un tās robežām neko daudz nerubīju. Ir švaki dzejoļi, ir ok dzejoļi un ir labi dzejoļi. Vislabākie, protams, ir par sirdssāpēm un sirdspriekiem, kas ir visejošākā tēma jebkādā literatūrā, jo katram dzejas lasītājam uzbur ainiņu iz dzīves un liek žēli nopūsties.
Braucu vilcienā uz – šķiet, tā bija Londona, kas tad vēl – lasīju Good Morning, Midnight (Jean Rhys) un domāju, ak jēziņ, kaut kas tik brīnišķīgi nomācoši uzrakstīts sen nebija manās rokās nonācis. Nākamā doma bija mans izbrīns par to, vai man tiešām būs apnikusi nomācoša literatūra, nu ko, tas jau liecina par personīgo izaugsmi, bet nav stāsts šim pseidokultūras blodziņam. Romāns ir par skumju un netīru Parīzi, skumju un netīru, milzu alkohola patēriņa piepildītu dzīvi tajā. Man laikam iet pie sirds tas, ka skumjā un burtiski šmucīgā Parīze vairāk atbilst īstenībai nekā romantiski pārdramatizētie cukurstāstiņi, lai gan varbūt tā ir tāda mūsdienu dāmu romānu lieta, bet šis te ir sarakstīts pirms gandrīz simt gadiem. Skumjām nebija ne gala, ne malas, ne vēlme atbrīvoties. Tas uz vecumu sāk kaitināt.
Reizēm man patīk sagatavoties apmeklējamajiem teātriem un izlasīt to bāzes darbus, tāpat notika ar The Trial (Franz Kafka). Studējot rakstniecību un apgrozoties literārās aprindās, Kafkas vārdu var dzirdēt ļoti daudz un bieži, bet grūdienu deva tieši JRT. Gan teātra, gan lasīšanas pieredze bija ļoti citāda, bet tieši romāns prātā iesēdies visvairāk. Absurds, un no tā izrietošie brāļi humors un baismīgums lika ķiķināt jau pirmajās lappusēs, kad es centos uzminēt, par ko tad mūsu galvenais varonis ir apsūdzēts. Sižetam attīstoties, it īpaši parādoties kaut kādām savādi uzvelkošām epizodēm (es nepiedošu Mārcim Lācim Birstneres jaunkundzes izgriešanu no izrādes final-cut), to es dīvainā kārtā aizmirsu. Es nespēju pārstāt domāt par Kafkas valodu un romāna mehānismiem, un manā nākamajā literatūras atskaitē pilnīgi noteikti būs vēl kādi Kafkas darbi.
Oranges Are Not the Only Fruit (Jeanette Winterson) bija mana pirmā piesardzīgā kājas pirksta pamērkšana LGBTQ literatūrā. Nezinu, kāpēc biju vairījusies šī paveida, it īpaši YA žanrā, laikam bailēs no klišejām. Un vispār baigi sen neesmu lasījusi tādu kārtīgi salkanu mīlas romānu. Bet šis nebija kārtīgi salkans mīlas romāns, tam piemita daudz interesantākas detaļas, no kurām galvenā – jaunas homoseksuālas meitenes uzaugšana reliģiozā ģimenē! Ja jums, paviršie bloga lasītāji, tas nešķiet interesanti, es vēl piebildīšu, ka savā jaunības naivumā viņa bija pārliecināta, ka baznīca atļaus mīlēt gan sievietes, gan dievu. Daudzsološais koncepts diemžēl bija atšķaidīts ar citiem sižetiem un sižetiņiem un dažāda rakstura iestarpinājumiem, kas man ne visai gāja pie sirds, bet šis astoņdesmito gadu produkts manās acīs ir viena fantastiska literārā debija.
Feisbuks man pačukstēja, ka britu izdevniecība The Emma Press draudzējas, tulko un izdod foršu pašmāju autoru darbus, iemetu aci viņu mājaslapā (nolādētie algoritmi mūs tiešām izcili pazīst) un pēc īsa brīža jau biju iegādājusies divus dzejas krājumiņus. Anthology of Love un Mildly Erotic Verse ir mūsdienu dzejnieku versijas par mīlestību un erotiku, kā jau solīts nosaukumā. Manuprāt, daudz substanciālāki darbi nodrāztajā, bet tomēr brīnišķīgajā mīlas dzejas plauktiņā, salīdzinot ar Rupi Kauru. Un arī instagramam der gluži labi.
Progress – 12/35. Galīgi nav slikti.
