jūnijs XVIII

01.06. Manā pieticīgajā rezidencē atgriezušies vinilprieki. Mūzikas nūģis manī tika pamodināts ar baigo baudu, it īpaši, ja ņem vērā to, ka mana jaunā audioiekārta ir no lētā gala. Ļoti ceru, ka gribēs draudzēties ar radiotehnikas tumbām.

03.06. Tā dancājām, ka man pilnīgi tampons krita laukā.

05.06. Vienīgi mazliet aizkaitināja daži grupas biedri, kuri tējas pauzē izmantoja izmetamās papīra krūzītes, lai gan tur pat bija skapītis ar krūzēm, kas neveicina piesārņojumu šajā nabaga pasaulē. Domas par zero waste man uzmācas šitādās dīvainās situācijās.

06.06. Pabāzu degunu Rīgas Tintē, satiku savu meistaru, un viņš teica, ka mans riekstkodis būs ļoti stilīgs un viņam būs prieks tādu taisīt.

07.06. Man pēdējās divas dienas ir vēnu griežamais noskaņojums, bet pret to ļoti labi līdz krāmu gāšana lielos, melnos maisos.

08.06. Piespiedu sevi aiziet uz fotogrāfijas muzeju, kurā pēdējās trīs dienas ir izstāde par jauno erotiku. Ieeja 18+, prātoju, vai man prasīs dokumentus. Izstāde bija ļoti maza, bet forša, vēnu griežamā noskaņojuma gaiņājoša. Polaroīdi un diapozitīvi ar kaķiem, ziediem, krūtīm un kājstarpēm. Pats labākais gan tur bija kāds apmeklētāju pāris, kas bija paņēmuši līdz savu bēbi. Tas savā nodabā rāpoja un smējās, nenojauzdams par tām perversajām bildēm visapkārt.

12.06. Divarpus stundas nosēdēju salonā, roka stīva un sūrst joprojām, bet beidzot tiku pie sava riekstkoža. Tagad man ir diennakts aizsardzība pret žurku ķēniņiem. Nespēju noticēt tam, kā brīnišķīgais meistars Kārlis tā nolasīja manas domas. Nespēju arī noticēt tam, kā kaifoju no tām adatām un ādas krāsošanas, ņemot vērā to, ka nespēju sev pati ar pinceti uzacis izraustīt. Bet ir kaut kādi projekti, kas noris pavisam viegli. Tagad gribu vēl. Gan projektus, gan tetovējumus.

13.06. Nevaru pārstāt blenzt uz savu kreiso roku.

15.06. Vasara mierīgi varētu būt mans mīļākais gadalaiks. Var sēdēt parkā uz soliņa, ēst sierakūku un klausīties Niku Keivu. Un ir jauki un silti un mazliet vairāk kā mēnesis līdz dzirdēšu Keivu Salacgrīvas priedēs.

19.06. Beidzot noskatījos pēdējo DDT grāvēju “Dvēseļu utenis,” kurš uz mūžiem paliks manā sirsniņā kaut vai tik tāpēc, ka šī ir pirmā manā mūžā redzētā izrāde, kurā skan Depeche Mode. Turēšu visus īkšķus, lai viņi saņem visas Spēlmaņnakts balvas.

22.06. Nupat pārrados no Andas izlaiduma, kas bija labākais izlaidums, kurā es jebkad esmu bijusi, ieskaitot savējos.

25.06. Ļoti ceru, ka “viss būs kārtībā” un varēšu pabeigt pēdējo gadu agonijā un Portsmutā. Protams, doma, ka no trimdas mokām es varētu tikt atbrīvota gadu ātrāk un savu jauno, skaisto dzīvi sākt jau šoruden, šķiet biedējoši utopiska un brīnišķīga. Varētu kādā brīdī saņemties un pārbaudīt tās atzīmes. Es visu laiku domāju, ka varētu piedzerties un tad noskaidrot, bet, kad sāku dzert, tas viss skolas un atzīmju bulšits ir pēdējā lieta, kas man ienāk prātā. Atliek vien gaidīt liecību iekrītam pastkastītē. Vēl sākšu cerēt uz izkrišanu, lai gan tur jau neko vairs nevar mainīt.

24.06. Pēc miljons (divu) gadu pārtraukuma beidzot biju Skultē.

29.06. Nupat pārrados no Daces izlaiduma, kurš nebija tik izcils kā Andas izlaidums, bet arī ar saviem labajiem momentiem.

30.06. Izrādās, ka blakus tādām pilnīgi normālām lietām kā “vakar iztērēju pārāk daudz” un “vakar izdzēru pārāk daudz” pastāv arī “vakar izbildēju pārāk daudz.”

 Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Agfa Vista 400

Advertisements

sezonas noslēgums teātra namos. komentāri

Tas jau nav nekāds noslēpums, ka esmu aptrakusi ar miljons lietām, tai skaitā teātri. Nu lūk, un nesen bija tāda diena, kurā es gāju uz divām izrādēm pēc kārtas, un tas pat nebija kaut kāds teātra festivāls vai, visloģiskākais pamatojums šai parādībai, mana mūža mīlestība JRT. Biju uz Nacionālo teātri pa dienu, pēc tam aizskrēju apēst sviestmaizi un izdzert kafiju, bet vakarā skrēju atpakaļ.

Tātad, dienas izrāde toreiz bija kaut kad ļoti sen par šedevru pasludinātais “Ezeriņš”.Ļoti fanoju par to, kā izrāde “saģērbta”, ļoti patika E. Mākena mūzika. Gribu vēl kaut ko pateikt par aktieriem, par stāstiem, par to pārklāšanos un saskaršanos, bet to visu jau var pateikt īsi – forša režija. No vidusskolā lasītajām Ezeriņa novelēm man prātā palika vienīgi “Mērkaķis” un to tad arī visnotaļ nepacietīgi gaidīju uz skatuves, jo man likās, ka tas ir tāds īss, bet šausmīgi piesātināts gabaliņš, ko iebarot aktieriem. Protams, ka “Mērkaķis” izrādē bija gaužām vienkāršs un askētisks. Seņkovs ir baigais kekss, pēc šī gabaliņa mazliet vīlusies nodomāju.

Vakarā jau sagurusi devos uz “Mollija saka jā!” un izrādes laikā noguru vēl vairāk. Mana uzmanība klejoja pa visu jauno zāli, bet vienalga gribu palielīt sevi, jo nebiju tik nepacietīga un tā nedīdījos kā man blakus sēdošie pieaugušie, kas visu laiku skaļā čukstā komentēja, cik vēl atlicis līdz izrādes beigām. Viņi bija domājuši, ka šis būs tāds kā M. Bērziņas//Mollijas solokoncerts, bet es domāju, ka man tomēr vajadzēja šamos audzinoši iedunkāt ar elkoni ribās. Man, kā jau teikumu mākslas studentei, no visām pusēm nemitīgi nāk pamudinājumi izlasīt “Ulisu”, bet no Mollijas vismaz esmu sapratusi, ka tik drīz to nemaz ar nedarīšu.

Kad biju atkopusies no šī maratona, devos turpat uz trīsdesmitgadnieku drāmu “Arī vaļiem ir bail”, kurā diezgan vīlos un Spēlmaņnakts nomināciju uzskatu par kaut kādu pārpratumu. To mierīgi varēja saspiest – īsāku un mazākā zālē. Redzēt īsti ko nebija, varēja pievērt acis un klausīties Dīča tekstos, kas dažbrīd tiešām asprātīgi ironizēja par pirmās pasaules problēmām. Mājsaimniece-blogere Anna//M. Doveika bija tā staigājošā klišeja, par kuru nevar saprast, vai kādā brīdī tev nesāk palikt viņas žēl. Arī vaļiem ir bail, bet vaļi taču vispār nav nekādi cilvēki.

Savukārt Jaunā Rīgas teātra izrādes tapšanas kriminālhronika “Cerību ezers aizsalis” ir labākais, ko tur pēdējā laikā nācies baudīt. Protams, biju mazliet nobažījusies, jo konceptu ir grūti iztulkot citādāk nekā narcistisku ekshibicionismu, lai arī cik ļoti es nemīlētu mūsu visu mīļāko režisoru. Un tomēr tas bija brīnišķīgākais piegājiens narcistiskam ekshibicionismam, kuru es rekomendēju visiem Nastavševa faniem, citiem tas arī var paskriet garām. Tomēr mēs, tie fani, un viņi, tie citi, noteikti varam vienoties par brīnišķīgiem aktierdarbiem – V. Daudziņā ir redzamas visas pasaules omes.

Kad atnācu mājās no Dirty Deal Teatro viedokļu kara “Dvēseļu utenis” un pie datora kompilēju savas pārdomas, manā radioaparātā ieskanējās “Dimdaru damdaru” (nepārproti, lasītāj, es klausos LR6, ne LR1) un es sasmējos, likās ārkārtīgi piemēroti un ironiski. Brīnišķīgā dramaturģe J. Kļava un brīnišķīgie jaunie aktieri ir radījuši jaudīgāko komunālās virtuves jeb valsts atainojumu, kuram jāsaņem vēl vairāk atzinības nekā Čaka romānam bez norautā pē burta. Cīnījos ar vēlmi rāpties pāri skatītāju krēslu rindām, rausties uz skatuves, sēsties pie ledusskapja, taisīt vaļā alus bundžu un dalīties savos stāstos, par kuriem es nezinu, ko man ar to tagad darīt. Bet es pilnīgi noteikti turēšu īkšķis, lai utenī palikušie saņem pilnīgi visas Spēlmaņnakts balvas.

Šajā sezonā redzēju vien septiņpadsmit izrādes, bet, paldies dievam, apmierināta biju ar lielāko daļu.  Tagad atliek vien gaidīt, ko piedāvās nākamā, – un šādas tādas biļetes man jau ir kabatā!

optimism over despair

Ļaudīm, kas strādā šeit, pie Pelniem un Pumpuriem, patīk tradīcija dokumentēt ikdienu melnbaltajā filmā, kad puse no tās pavadīta trimdā, bet otra puse – mājās. Tiesa, kad Londonā lūkojamies uz glītiem pasteļkrāsu namiņiem, bet Rīgā virs Daugavas notiek krāšņs saulriets, no melnbaltās filmas nav sevišķi daudz labuma. Par laimi, tādas lietas kā rozā māja vai rozā debesis var redzēt vairāk kā tikai vienu reizi dzīvē.

Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Ilford HP5+ 400

(Turklāt nākammēnes būs atpakaļ mūsu, Pelnu un Pumpuru darbinieku, mīļākā tradīcija, kurā mēs papildus vasaras mēnešu fotofilmas rezultātiem publicēsim no mīļās dienasgrāmatiņas un konteksta izrautus teikumus, tā lai neviens nesaprot, par ko patiesībā ir runa! Vai nav brīnišķīgi?!)

jau siltāk

Es biju ilgi domājusi par to, ka kaut kad palutināšu sevi ar jaunu – lieki piebilst, ka lietotu – pusautomātisko filmu kameru, iespējams, dzimšandienas mēnesī, bet tas notika daudz straujāk. Kad marta beigās priecīga lidoju uz Rīgu, man somā tikpat priecīgi trinās jauniegūtais Canon draudziņš un nevarēja sagaidīt, kad es to izprovēšu. Protams, tās bija abpusējas jūtas.

Neilgajā pavasara brīvlaika sprīdī izbildēju divas filmiņas, lai gan tas nebija paredzēts. Parasti lieku sev izdzīvot ar trīsdesmit sešiem kadriem mēnesī, bet šoreiz pieķēru klāt vēl divdesmit četrus. Un tad prātoju, kāpēc ierobežoju savu brīvo garu un sazin ko tur vēl ar vienu filmiņu mēnesī, ja neskaita faktu, ka tas (minimāli) sit pa kabatu. Bāros sēžot, mani visbiežāk māc doma, ka es jau gribētu ņemt to nākamo alu, bet vēl mazliet vairāk gribas rīt vai parīt nodot filmiņu attīstīšanai.

Priecīga Dace dažus mirkļus pirms viņas glāzē noslīka lapsene

Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Lomography Color Negative 400 // Kodak Gold 200

pavasara brīvdienas teātra namos. komentāri

Trimdā vienmēr sastādu sarakstus ar izrādēm, kas jāredz, kad būšu mājās. Žēl, ka teātra nami savus repertuārus nesastāda saskaņā ar mani, bet vienalga esmu paspējusi noskatīties šo to tiešām burvīgu.

Jaunā Rīgas teātra tiesas sēde “Process” bija vilinoša visos iespējamos aspektos – neesmu redzējusi Kafkas adaptāciju uz Latvijas skatuvēm, neesmu redzējusi “nopietnu” izrādi Mārča Lāča interpretācijā, neesmu redzējusi kārtīgi izpaužamies JRT jaunuli Tomu Veličko. Tāds notikums, ka es pat nolēmu pirms tam izlasīt pašu romānu. Romāns nav biezs, un es sāku raizēties, vai tad tiešām tas ir jāizstiepj četrās stundās (man uz vecumu garās izrādes sāk krist uz nerviem). Ļaudis runā, ka pirmais cēliens bija ļoti labs, bet otrais – mazliet par garu, un es esmu vienisprātis ar ļaudīm. Esmu arī mazliet apvainojusies uz režisoru, jo viņš izgriezis, manuprāt, pašu šarmantāko romāna detaļu, bet laikam jau lielajā kopainā tai nebūtu nekādas nozīmes. Bija arī citas detaļas, kas lika raukt pieri un neapmierināti lūkoties režisora virzienā, bet beigās tas viss attaisnojas un režisoram var piedot. Foršs režisors, foršs jaunulis, forša izrāde, pat ar visām četrām stundām.

Pagāja krietns brīdis kamēr Ģetrūdes ielas teātra urbānais mīlasstāsts “Āda” no ‘jāredz’ izrādēm beidzot ierindojās pie redzētajām, pašai drusku kauns. Toties trāpīju uz 80. jubilejas izrādi. Ļoti fanoju par visām dramaturģes I. Gailes radošajām izpausmēm (esmu no tiem cilvēkiem, kam sieviešu stendaps liekas ārkārtīgi smieklīgs), tāpēc šī ir tā retā reize, kad luga pie sirds gāja visvairāk no izrādes ingredientu kopuma. Brīnišķīgs dzejas un humora apvienojums pareizajās proporcijās. Abi aktieri//Ādams un Ieva//I. Krasts un A. Aizupe arī brīnišķīgi, tikai ne sevišķi patika kā viņi purināja džemperus un putekļus. Par laimi, biju noenkurojusies pēdējā rindā, tā kā nekļuvu par to kaitinošo skatītāju, kurš šķauda. Un es jau tā tovakar biju kaitinošais skatītājs, kurš klepo.

Skatoties Liepājas teātra mēmo grāvēju “Precības” visulaik bija jāuzmana sevi, lai vienai darbībai uz skatuves nepievērstu vairāk par divām sekundēm uzmanības, jo visu laiku kaut kas notika. Pantomīma trenē skatītāja maņas, arī liek domāt, ka neesmu redzējusi lunkanākus, graciozākus un akrobātiskākus ļaužus kā Liepājas teātra aktierus. Patīkams pārsteigums, ka ārvalstu režisori latviešu teātrī tomēr kaut kam der – nudien trūkst vārdu, ir vērts veikt Rīga-Liepāja distanci. It īpaši, lai paskatītos uz abiem precību koordinatoriem – Fjoklu//S. Adgezalovu un Kočkarjovu//G. Maliku.

Savukārt Nacionālā teātra traģikomiskais lidojums “Kaija” ir viena no labākajām izrādēm, ko esmu redzējusi pēdējās pāris sezonās, šosezon noteikti! Bauda skatīties uz visu, nu pilnīgi visu, nu pilnīgi viss aktieransamblis bez izņēmumiem bija absolūti burvīgs – par spīti tam, ka es biju cerējusi Ņinas lomā redzēt A. Cīruli, bet nu tas ir tāds risks, uz ko skatītājs parakstās, kad kādu lomu izrādē dala divi aktieri. Čehovs+Seņkovs ir kaut kāda maģiskā formula, no kuras sanāk teju perfekta izrāde. Es obligāti iešu vēlreiz.

Tāds, lūk, brīnišķīgs pavasaris teātra namos. No tiem vakarā iznākt ārā un ievilkt plaušās pēclietus gaisu arī ir brīnišķīgi.

ceturkšņa grāmatu bilance

Nevarētu sūdzēties, ka gada pirmie trīs mēneši būtu lasīšanai nelabvēlīgs laiks. Esmu iegājusi azartā, reizēm gribas sabremzēt, tomēr nojauta saka, ka vienā brīdī noteikti iestāsies atslābums un negribītis, tāpēc labi vien ir. Ak jā, un šī gada mērķis ir izlasīt 35 literatūras vienības.

Par jaungada apņemšanām varam vīpsnāt vai nevīpsnāt, cik gribam, bet ir visnotaļ grūti izvairīties no zemapziņas dotajiem impulsiem mēģināt kļūt par kādu nieku sakarīgāku cilvēku. Get Your Shit Together (Sarah Knight) ir gan pašpalīdzības grāmatas nosaukums, gan arī mantra, ar ko es sevi nemitīgi lamāju, tāpēc bija vien laiks to izdarīt ar grāmatas palīdzību. Tomēr jāņem vērā, ka šis universālais uzsauciens katram var nozīmēt kaut ko citu, un tas ir šis grāmatas trūkums, jo autore, lai arī cik asprātīga un ciniska nebūtu, pārsvarā raksta par virspusējām savas dzīves problēmām, kas ne obligāti pārklājas ar manējām. Piemēram, manā ēpastkastītē nav darba ēpastu miljoni (jo man nav darba lol haha sad), kas apgrūtinātu ikdienu, tātad veselai nodaļai nācās vien šķirt pāri. Tā vietā man regulāri pienāk mammas sūtīti kaķu video, bet ar tiem tikt galā nav nekādu problēmu. Protams, man patika vairums autores ieteikto sūda kopā saturēšanas metožu, taču manās acīs šī ir trīsdesmitgadnieku pašpalīdzības literatūra.

Kā jau iepriekš minēju, viena no manām īstajām 2018. gada misijām ir izlasīt visu sēriju par mazo zēnu burvi un es tai uzreiz ķēros klāt. Harry Potter and the Philosopher’s Stone (kurš tad nezina autori lol haha sad) janvārī un The Chamber of Secrets martā pildīja manas lidojumliteratūras funkcijas. Es kaut kad esmu redzējusi pāris svarīgākās filmas un lasījusi pāris svarīgākās grāmatas latviski, bet man likās, ka tā ir kauna lieta, neiepazīties ar visu franšīzi tās mātes mēlē. Agrāk man likās, ka to visu lasīt po ingliš būtu sarežģīti, ņemot vērā tos visus maģijas terminus, bet kaut kad nesen man pieleca, ka tā taču ir bērnu grāmata. Un lidojumliteratūrai tieši piedien tādi viegli teksti, jo mēs visi labi zinām, ka mana rokas bagāža krienti pārsniedz atļautos kilogramus. Un, protams, man ļoti patika pirmie divi stāsti par mazo zēnu burvi. Viena no sakarīgākajām jaungada apņemšanām, kas man pēdējos gados bijusi.

Šo laikam var norakstīt uz krāpšanos vai slinkumu, jo The Rotters’ Club (Jonathan Coe) bija mana lidojumliteratūra uz mājām decembrī, tikai stipri biezāka par trīs stundu laikā ietilpināmu grāmatu. Daudz lappušu, sižeta līniju, varoņu, kuriem man bija slinkums izsekot, jo decembrī bija vēlme pēc mūsdienu tēvzemes rakstnieku veiktu maigu literāro receptoru apglāstīšanu, bet šajā romānā bija septiņdesmitie, briti, industriāla rakstura problēmas un viss cits, kam es labprāt būtu pievērsusies aizgājušajā gadalaikā vai kontekstā. Bija smieklīgi, bija daudz mūzikas referenču (divas lietas, kas vienmēr ir patīkamas daiļliteratūrā), bet es ar mokām to piebeidzu janvāra sākumā, kad man iestājās tipiskais pēcbrīvlaika nacionālisms, kas diemžēl ir jānosit. Vispār man tā kā patika, varbūt kādreiz pārlasīšu vēlreiz, bet daudz vairāk priecātos, ja kāds apķērīgs cilvēks to transformētu seriālā.

Feminisma lietošanas instrukcija A Room of One’s Own (Virginia Woolf) pamanījās salauzt manu nabaga sirsniņu. Visnotaļ garā eseja stāsta par literatūras vēsturi un rakstītgribošiem meičukiem un to sūda patriarhiju, ko pasvītro stāsts, kurā viņa iztēlojas Literatūras Tēva Šekspīra rakstītgribošās māsas likteni. Spoileris, viņa izdarītu pašnāvību. Ir tāda literatūra, kas liek būt pateicīgam par to, ka aizgājušo laiku skarbums ir nudien aizgājis, un pārsvarā tā ir Noras Ikstenas vai Gundegas Repšes rakstīta reālisma aina par padomiju. Vulfa pastāsta, ka jābūt pateicīgam arī par to mēs varam lasīt tādas ikstenas un repšes un citus rakstītgribošos meičukus. Bet kas nu kuram svarīgāks, protams.

“Pētnieciskos nolūkos” (tāds ir mans attaisnojums visām muļķībām, ar ko dzīvē mēdzu nodarboties) izlasīju instagrama mīļākos dzejas krājumus Milk and Honey un The Sun and Her Flowers (Rupi Kaur), sak, ja nepatiks, vismaz kādu bildi varēs uztaisīt, bet galīgi nebija tik slikti, kā gaidīju. Interese iepazīt dzeju man uznāca pilnīgi pēkšņi un negaidīti, tāpēc es vēl tikai taustos šī brīnišķīgā žanra analīzē. Lasot šo te brīnumu, katrs otrais dzejolis lika raukt pieri un domāt, ka, šīs divas trīs rindiņas un vēl tās divas trīs rindņas pāris lappuses iepriekš saliekot kopā, sanāktu daudz sakarīgākas vārsmas un gribas jau laist pār lūpām kādu dirsīgu komentāru, bet tad manī ierunājas saprāta balss (tas nenotiek bieži) un atgādina, ka es par dzeju un tās robežām neko daudz nerubīju. Ir švaki dzejoļi, ir ok dzejoļi un ir labi dzejoļi. Vislabākie, protams, ir par sirdssāpēm un sirdspriekiem, kas ir visejošākā tēma jebkādā literatūrā, jo katram dzejas lasītājam uzbur ainiņu iz dzīves un liek žēli nopūsties.

Braucu vilcienā uz – šķiet, tā bija Londona, kas tad vēl – lasīju Good Morning, Midnight (Jean Rhys) un domāju, ak jēziņ, kaut kas tik brīnišķīgi nomācoši uzrakstīts sen nebija manās rokās nonācis. Nākamā doma bija mans izbrīns par to, vai man tiešām būs apnikusi nomācoša literatūra, nu ko, tas jau liecina par personīgo izaugsmi, bet nav stāsts šim pseidokultūras blodziņam. Romāns ir par skumju un netīru Parīzi, skumju un netīru, milzu alkohola patēriņa piepildītu dzīvi tajā. Man laikam iet pie sirds tas, ka skumjā un burtiski šmucīgā Parīze vairāk atbilst īstenībai nekā romantiski pārdramatizētie cukurstāstiņi, lai gan varbūt tā ir tāda mūsdienu dāmu romānu lieta, bet šis te ir sarakstīts pirms gandrīz simt gadiem. Skumjām nebija ne gala, ne malas, ne vēlme atbrīvoties. Tas uz vecumu sāk kaitināt.

Reizēm man patīk sagatavoties apmeklējamajiem teātriem un izlasīt to bāzes darbus, tāpat notika ar The Trial (Franz Kafka). Studējot rakstniecību un apgrozoties literārās aprindās, Kafkas vārdu var dzirdēt ļoti daudz un bieži, bet grūdienu deva tieši JRT. Gan teātra, gan lasīšanas pieredze bija ļoti citāda, bet tieši romāns prātā iesēdies visvairāk. Absurds, un no tā izrietošie brāļi humors un baismīgums lika ķiķināt jau pirmajās lappusēs, kad es centos uzminēt, par ko tad mūsu galvenais varonis ir apsūdzēts. Sižetam attīstoties, it īpaši parādoties kaut kādām savādi uzvelkošām epizodēm (es nepiedošu Mārcim Lācim Birstneres jaunkundzes izgriešanu no izrādes final-cut), to es dīvainā kārtā aizmirsu. Es nespēju pārstāt domāt par Kafkas valodu un romāna mehānismiem, un  manā nākamajā literatūras atskaitē pilnīgi noteikti būs vēl kādi Kafkas darbi.

Oranges Are Not the Only Fruit (Jeanette Winterson) bija mana pirmā piesardzīgā kājas pirksta pamērkšana LGBTQ literatūrā. Nezinu, kāpēc biju vairījusies šī paveida, it īpaši YA žanrā, laikam bailēs no klišejām. Un vispār baigi sen neesmu lasījusi tādu kārtīgi salkanu mīlas romānu. Bet šis nebija kārtīgi salkans mīlas romāns, tam piemita daudz interesantākas detaļas, no kurām galvenā – jaunas homoseksuālas meitenes uzaugšana reliģiozā ģimenē! Ja jums, paviršie bloga lasītāji, tas nešķiet interesanti, es vēl piebildīšu, ka savā jaunības naivumā viņa bija pārliecināta, ka baznīca atļaus mīlēt gan sievietes, gan dievu. Daudzsološais koncepts diemžēl bija atšķaidīts ar citiem sižetiem un sižetiņiem un dažāda rakstura iestarpinājumiem, kas man ne visai gāja pie sirds, bet šis astoņdesmito gadu produkts manās acīs ir viena fantastiska literārā debija.

Feisbuks man pačukstēja, ka britu izdevniecība The Emma Press draudzējas, tulko un izdod foršu pašmāju autoru darbus, iemetu aci viņu mājaslapā (nolādētie algoritmi mūs tiešām izcili pazīst) un pēc īsa brīža jau biju iegādājusies divus dzejas krājumiņus. Anthology of Love un Mildly Erotic Verse ir mūsdienu dzejnieku versijas par mīlestību un erotiku, kā jau solīts nosaukumā. Manuprāt, daudz substanciālāki darbi nodrāztajā, bet tomēr brīnišķīgajā mīlas dzejas plauktiņā, salīdzinot ar Rupi Kauru. Un arī instagramam der gluži labi.

Progress – 12/35. Galīgi nav slikti.

visi iespējamie mīlestības paveidi

Februārī man bija iespēja apciemot savas divas mīļākās pilsētas. Vienu no tām pat apciemoju divreiz.

9.-10.02. Londona

14.-21.02. Rīga

23-25.02. Londona

Tehniskie parametri: Pentax 70s // Zenit E // Lomography Colour Negative 400

ballīšu karaliene ziema

Tumšos janvāra vakaros visbiežāk notiek tā –

vai nu deldējam dzimtās pilsētas krogu beņķus,

vai arī malkojam līdzpaņemto tēvzemes alkoholu zem trimdas neona spuldzēm.

Tehniskie parametri: Pentax 70s // Kodak Gold 200

laiskošanās

Kādā novembra bezmiega naktī es iegādājos jaunu (lietotu) kameru. Iegāju eBayā, kas, protams, nav tā mājaslapa, kuru mēdzu apmeklēt bezmiega naktīs, bet ātri vien ēpastā piesūtījās rēķini un jaukais pastnieks atnesa manu jauno spēļlietu. Vārdā Pentax (Zoom) 70-s. Zenītu gan tā, protams, neaizstās, bet pildīs side hoe funkcijas, jo ir viegla un automātiska. Likās tikai pienācīgi neprovētā kamerā likt neprovētu filmu – lūk, eksperiments ar Kodak Ektar 100, kas acīmredzami vairāk piemērots vasaras saulainajām dienām, nevis tumšiem ziemas vakariem alkohola klātbūtnē, bet, kā reiz teica dziesminieks Rodžers Voterss, we don’t need no education, we don’t need no thought control.

Tehniskie parametri: Pentax 70-s // Kodak Ektar 100

pusgada grāmatu bilance VI

2017. gada otrajai pusei man pat bija sastādīts plāns, bet pieturēties tam tomēr nesanāca. Bet arī bez tā man veicās izcili – nospraustais trīsdesmitnieks sasniegts un pārsniegts!

Raiņa lugu Uguns un nakts glītos izdevniecības Liesma 1979. gada vākos izlasīju, jo esmu viens no tiem superatpalikušajiem pilsoņiem, kas nav redzējis Kairiša iestudējumu Nacionālajā teātrī. Rainis gan nav tas dramaturgs, ko var lasīt tāpat vien, bet nu jūtos kādu nieku labāk. Katrā ziņā šis Lāčplēsis man patīk labāk par Pumpura, viena no tām retajām reizēm, kad remikss ir labāks. (3/5)

Manās rokās šad un tad nonāk grāmatu turpinājumi, lai arī sērijas pirmdzimtais lasīts nav. Tieši tāpat kā Māra Bērziņa Gūtenmorgens otrreiz, bet šie absurda stāstiņi ir vienkārši paņemami un lasāmi tāpat vien. Gan jāatzīst, ka man pie sirds tā pa īstam gāja tikai grāmatas pirmā daļa, Vienciema sāga (kas ir arī ekranizēta), bet arī pēc tam bija tā tīri neko. (3/5)

Kristīnes Ulbergas Tur bija pēc kārtas otrā vilšanās vēstures romānu sērijā. Jo smagāku to darīja fakts, ka astoņdesmitie bija tā desmitgade, par kuru alku lasīt visvairāk, bet par tās klātbūtni romānā liecināja vien daži lietvārdi un īpašvārdi. Tur varēja notikt jebkur, jebkurā nācijā, jebkurā laikā, jebkurā vietā. (2/5)

Pāvela Sanajeva Apglabājiet mani aiz grīdlīstes mammuks iepirka tieši tajā brīdī, kad es visvairāk skumu pēc jaunas literatūras. Nogribējusies esmu, bet standarti tak augsti, tā kā ņēmu ciet šo un sapratu, ka varbūt man nemaz nav sarežģītu attiecību ar savu vecomāti, bet vienkārši visas vecāsmātes ir mazliet tirānes. (4/5)

Riharda Bargā Plikos rukšus arī laipni sagādāja mammuks un tie man ārkārtīgi patika, lai gan no sākuma likās, ka tas būs visparastākais īsprozas krājumiņš. Man ārkārtīgi patīk arī īsprozas krājumiņi, bet es negaidīju, ka šis būs tik drosmīgs, autentisks un valdzinošs. Šausmīgi fanoju par to latviešu literatūru, kas nav mežģīņains okupācijas aizvainojums, bet gan atzīšanās par aiz lielas kaislības sagāztiem podiem. Pāris nedēļu vēlāk manā grāmatplauktā nonāca arī tenkas, kas bija fantastiskas!!! (Abām 4/5) Tagad būs jātiek arī pie Bargā dzejas. Vispār viņš pretendē uz mana jaunā mīļākā tēvzemes rakstnieka titulu.

Gundegas Repšes Jauki ļaudis gulšņāja uz Jāņa Rozes nocenotās literatūras galdiņa, kas arī ir nabadzīga studenta mīļākais galdiņš grāmatnīcā, it īpaši, ja uz tā var atrast mīļākos autorus. Un tomēr šī bija tā reize, kad mīļākā autore sāka mazliet garlaikot, dzīves apdalītos un Sibīrijā nosaldētos jau biju kaut kur dzirdējusi. Es gan labprāt šeit iekopētu savu mīļāko citātu, ko sacīja kāds no jaukajiem ļaudīm, bet diemžēl esmu savu eksemplāru kādam aizdevusi. (3/5)

Es nezinu, kā lai sakarīgi izsakās par šo, bet Annas Auziņas dzejas krājums Annas pūra govs bija ļoti, ļoti labs. Tāda dzeja, kas pilda savu funkciju jeb pa katram vien sev zināmiem vadiem aizķer pareizās vietas sirsniņā. (4/5)

Klāsa Vāveres Šūpuļdziesmas pieaugušajiem bija kaut kas pa vidu dzejai, jaunības atmiņām un mixteipam. Mūzikas iedvesmotas refleksijas dzejā. Kaut kas ļoti savāds un ieintriģējošs, ko gribēju jau agrāk izpētīt, taču līdz aizvadītajam septembrim necēlās roka maksāt savu naudiņu par plāno eksemplāru, lai arī beigu beigās tas notika. Manu viedokli laikam izglābj tas, ka pati fanoju par tiem visiem albumiem, kam veltītas šūpuļdziesmas-dzejoļi. (3/5)

Emma Cline – The Girls bija mana adaptācijas literatūra trimdai, kad sapratu, ka ar Klarisu Deloveju nekas pagaidām nesanāks. Nekas tā nepalīdz izkļūt no lasīšanas purva kā tīņu romāniņi, lai gan šo jau varbūt varētu dēvēt par divdesmitgadnieku trilleri vai ko tamlīdzīgu. Kruti, interesanti, nepierasti, nebiju šādus literāros varoņus vai vidi agrāk sastapusi. Vai tagad tādus vēl meklēšu, nezinu. (3/5)

Sophie Kinsella – Shopaholic & Sister jeb atgriešanās pie mana lielākā guilty pleasure dzīvē, ne tikai literatūrā. Ceturtā grāmata manā mīļajā šopaholiķes sērijā, un, ak, kāds prieks un laime, priekšā ir vēl četras! Šī ir laikam visneinteliģentākā literatūra jebkad, bet es par to neraizējos, tikai zinu, ka daudz smiešos un atcerēšos baisas lietas par modi šī gadsimta sākumā. (3/5)

Kazuo Ishiguro – Never Let Me Go bilancē uzradās, jo Nobela prēmija tomēr ir tāda nopietna un uzmanību piesaistoša lieta, bez kuras es laikam kādu laiku neķertos šim darbam klāt, un labi, ka tā, jo tas ir visvisvislabākais no manas 2017. gada bilances. Saplosīja manu nabaga sirsniņu un lika kaukt netaisnīgās pasaules dēļ. Ir arī filma, bet tā pārāk ātri atklāj distopisko fonu, kas romānā ir miglā tīts līdz pat vidum. Citādi liekas, ka tas ir kārtējais stāsts par britu internātskolām, bet mēs visi vienalga zinām, cik lieliski tie ir. (5/5)

Dīvaini, ka es, vēstures nūģis un hitlerjoku fane, Annas Frankas dienasgrāmatu izlasīju tikai šogad. Protams, ka tā nav vēstures grāmata, bet gan avots, taču man tā nešķita tik aizraujoša kā cerēts. Lielākā daļa aprakstu veltīti sadzīvei slēptuvē, kas, ņemot vērā visus apstākļus, nav bijusi baigi rožainā, bet radio dzirdētos kara apdeitus un no ielas noklausītās šausmas memuāriste, protams, īpaši komentēt nevēlas, cerībā, ka viss kaut kad, vēlams drīz, pāries. Jebkurā gadījumā, mūža to-read listē šī ir atķeksēta, un paldies mediju un propagandas pasniedzējai par atgādinājumu. (3/5)

Šīgada trīsdesmito grāmatu – Eleanor Catton – The Rehearsal – laipni ieteica gudrīds un es labprāt piekritu, jo tas izskatījās pēc smalkāka YA, ko es pēdējā laikā cenšos atrast. Skola, teātris un attiecības būtu galvenie šī romāna motīvi, lai arī lielākoties bija grūti saprast, kas notiek, gan sižeta līnijās, gan naratīva uzbūvē. Bet skola, teātris un attiecības figurēja visur. Daudz interesantu tēžu par skolu, teātri un attiecībām. Man patika. (3/5)

Sasniegts mērķis nav nekāds iemesls atslābumam, tāpēc ķēros klāt Ray Bradbury – Dandelion Wine, kas diemžēl neattaisnoja manas cerības. Laikam vēl neesmu tajā vecumā, kad mani atkal ieinteresētu mazu zēnu pieaugšana (cik lielisks teikums). Nav gan tā, ka šis romāns būtu tikai par maziem zēniem, nē, tas bija arī citu cilvēku dzīvesstāstu fragmentu sastiķējums. Bet Kristiānas pusgada grāmatu bilance nebūtu Kristiānas pusgada grāmatu bilance bez atkārtošanās, ka viņai nepatīk amerikāņu autori. (2/5)

Melvin Burgess – Junk ieteica pasniedzēja, kuras pedagoģiskās spējas es mazliet apšaubu, tomēr literārā gaume viņai nav peļama. Normāla narkomānu literatūra. Man gan ne visai patīk romāni, kuros jaucas teicēju perspektīvas, bet var iztikt. (3/5)

Carrie Hope Fletcher – All That She Can See dabeidzu tikai aiz cieņas pret autori, jo šis tik ļoti nebija mana tējas tase. Turklāt trīssimt- cik tur lappušu vietā vajadzēja būt vismaz piecsimt, jo viss bija tik sasteigts un novienkāršots fantastikas pasaulei. (2/5)

Septembrī izlēmu, ka Virginia Woolf – Mrs. Dalloway būs mana ‘adaptācijas literatūra’, par lētām naudiņām dabūju kindlā, lēnām nomuļļāju līdz pusei, bet tad apnika. Novembrī sapratu, ka necietīšu šīs nepabeigtās Deloveja kundzes rēgu vajājam mani, nopirku smuku paperbacku un ķēros klāt otro reizi. Un šis triks nostrādāja – i interesantāk kļuva, i process i saturs kļuva patīkamāks. Meistarklase cilvēku vērošanā. (3/5)

Sylvia Plath – The Bell Jar – skaisti, patiesi, nesamāksloti par sūdiem. Es it kā zināju, kas par putnu ir autore, bet mani pārsteidza, cik viegli lasāms, ievelkošs, pazīstams un aktuāls ir stikla kupols. Jaunākie romāni par depresiju nestāv šim klāt. Es pat nezinu, ko lai vēl piebilst, man ļoti patika. (4/5)

Un gadu noslēdzu ar Paula Bankovska 18, kas diemžēl neattaisnoja manas augstās ekspektācijas. Daudz kur biju dzirdējusi slavinājumus, taču vienīgais jautājums man prātā pēc izlasīšanas bija – nu un? Rodas sajūta, ka autoram vienkārši vajadzēja kaut kur izgāzt visvisādus uzskatus un pārdomas, kas savākušies pa gadiem, bet nekur nav publicēti (savādi gan), bet, apvijot ar kaut kādu pseidosižetu, būtu jāsanāk vēsturiskajam romānam. (2/5)

Viena no manām 2018. gada reāli paveicamajām misijām ir izlasīt trīsdesmit piecas grāmatas, bet cita – izlasīt visu Harija Potera sēriju oriģinālvalodā. Sveiki, mani sauc Kristiāna, man ir divdesmit gadu, un es esmu lasījusi tikai Uguns biķeri, Jauktasiņu princi un Nāves dāvestus. Lūdzu, vēl never ciet šo blogu, man pašai ir kauns par sevi, bet es labošos!