ballīšu karaliene ziema

Tumšos janvāra vakaros visbiežāk notiek tā –

vai nu deldējam dzimtās pilsētas krogu beņķus,

vai arī malkojam līdzpaņemto tēvzemes alkoholu zem trimdas neona spuldzēm.

Tehniskie parametri: Pentax 70s // Kodak Gold 200

Advertisements

laiskošanās

Kādā novembra bezmiega naktī es iegādājos jaunu (lietotu) kameru. Iegāju eBayā, kas, protams, nav tā mājaslapa, kuru mēdzu apmeklēt bezmiega naktīs, bet ātri vien ēpastā piesūtījās rēķini un jaukais pastnieks atnesa manu jauno spēļlietu. Vārdā Pentax (Zoom) 70-s. Zenītu gan tā, protams, neaizstās, bet pildīs side hoe funkcijas, jo ir viegla un automātiska. Likās tikai pienācīgi neprovētā kamerā likt neprovētu filmu – lūk, eksperiments ar Kodak Ektar 100, kas acīmredzami vairāk piemērots vasaras saulainajām dienām, nevis tumšiem ziemas vakariem alkohola klātbūtnē, bet, kā reiz teica dziesminieks Rodžers Voterss, we don’t need no education, we don’t need no thought control.

pusgada grāmatu bilance VI 

2017. gada otrajai pusei man pat bija sastādīts plāns, bet pieturēties tam tomēr nesanāca. Bet arī bez tā man veicās izcili – nospraustais trīsdesmitnieks sasniegts un pārsniegts!

Raiņa lugu Uguns un nakts glītos izdevniecības Liesma 1979. gada vākos izlasīju, jo esmu viens no tiem superatpalikušajiem pilsoņiem, kas nav redzējis Kairiša iestudējumu Nacionālajā teātrī. Rainis gan nav tas dramaturgs, ko var lasīt tāpat vien, bet nu jūtos kādu nieku labāk. Katrā ziņā šis Lāčplēsis man patīk labāk par Pumpura, viena no tām retajām reizēm, kad remikss ir labāks. (3/5)

Manās rokās šad un tad nonāk grāmatu turpinājumi, lai arī sērijas pirmdzimtais lasīts nav. Tieši tāpat kā Māra Bērziņa Gūtenmorgens otrreiz, bet šie absurda stāstiņi ir vienkārši paņemami un lasāmi tāpat vien. Gan jāatzīst, ka man pie sirds tā pa īstam gāja tikai grāmatas pirmā daļa, Vienciema sāga (kas ir arī ekranizēta), bet arī pēc tam bija tā tīri neko. (3/5)

Kristīnes Ulbergas Tur bija pēc kārtas otrā vilšanās vēstures romānu sērijā. Jo smagāku to darīja fakts, ka astoņdesmitie bija tā desmitgade, par kuru alku lasīt visvairāk, bet par tās klātbūtni romānā liecināja vien daži lietvārdi un īpašvārdi. Tur varēja notikt jebkur, jebkurā nācijā, jebkurā laikā, jebkurā vietā. (2/5)

Pāvela Sanajeva Apglabājiet mani aiz grīdlīstes mammuks iepirka tieši tajā brīdī, kad es visvairāk skumu pēc jaunas literatūras. Nogribējusies esmu, bet standarti tak augsti, tā kā ņēmu ciet šo un sapratu, ka varbūt man nemaz nav sarežģītu attiecību ar savu vecomāti, bet vienkārši visas vecāsmātes ir mazliet tirānes. (4/5)

Riharda Bargā Plikos rukšus arī laipni sagādāja mammuks un tie man ārkārtīgi patika, lai gan no sākuma likās, ka tas būs visparastākais īsprozas krājumiņš. Man ārkārtīgi patīk arī īsprozas krājumiņi, bet es negaidīju, ka šis būs tik drosmīgs, autentisks un valdzinošs. Šausmīgi fanoju par to latviešu literatūru, kas nav mežģīņains okupācijas aizvainojums, bet gan atzīšanās par aiz lielas kaislības sagāztiem podiem. Pāris nedēļu vēlāk manā grāmatplauktā nonāca arī tenkas, kas bija fantastiskas!!! (Abām 4/5) Tagad būs jātiek arī pie Bargā dzejas. Vispār viņš pretendē uz mana jaunā mīļākā tēvzemes rakstnieka titulu.

Gundegas Repšes Jauki ļaudis gulšņāja uz Jāņa Rozes nocenotās literatūras galdiņa, kas arī ir nabadzīga studenta mīļākais galdiņš grāmatnīcā, it īpaši, ja uz tā var atrast mīļākos autorus. Un tomēr šī bija tā reize, kad mīļākā autore sāka mazliet garlaikot, dzīves apdalītos un Sibīrijā nosaldētos jau biju kaut kur dzirdējusi. Es gan labprāt šeit iekopētu savu mīļāko citātu, ko sacīja kāds no jaukajiem ļaudīm, bet diemžēl esmu savu eksemplāru kādam aizdevusi. (3/5)

Es nezinu, kā lai sakarīgi izsakās par šo, bet Annas Auziņas dzejas krājums Annas pūra govs bija ļoti, ļoti labs. Tāda dzeja, kas pilda savu funkciju jeb pa katram vien sev zināmiem vadiem aizķer pareizās vietas sirsniņā. (4/5)

Klāsa Vāveres Šūpuļdziesmas pieaugušajiem bija kaut kas pa vidu dzejai, jaunības atmiņām un mixteipam. Mūzikas iedvesmotas refleksijas dzejā. Kaut kas ļoti savāds un ieintriģējošs, ko gribēju jau agrāk izpētīt, taču līdz aizvadītajam septembrim necēlās roka maksāt savu naudiņu par plāno eksemplāru, lai arī beigu beigās tas notika. Manu viedokli laikam izglābj tas, ka pati fanoju par tiem visiem albumiem, kam veltītas šūpuļdziesmas-dzejoļi. (3/5)

Emma Cline – The Girls bija mana adaptācijas literatūra trimdai, kad sapratu, ka ar Klarisu Deloveju nekas pagaidām nesanāks. Nekas tā nepalīdz izkļūt no lasīšanas purva kā tīņu romāniņi, lai gan šo jau varbūt varētu dēvēt par divdesmitgadnieku trilleri vai ko tamlīdzīgu. Kruti, interesanti, nepierasti, nebiju šādus literāros varoņus vai vidi agrāk sastapusi. Vai tagad tādus vēl meklēšu, nezinu. (3/5)

Sophie Kinsella – Shopaholic & Sister jeb atgriešanās pie mana lielākā guilty pleasure dzīvē, ne tikai literatūrā. Ceturtā grāmata manā mīļajā šopaholiķes sērijā, un, ak, kāds prieks un laime, priekšā ir vēl četras! Šī ir laikam visneinteliģentākā literatūra jebkad, bet es par to neraizējos, tikai zinu, ka daudz smiešos un atcerēšos baisas lietas par modi šī gadsimta sākumā. (3/5)

Kazuo Ishiguro – Never Let Me Go bilancē uzradās, jo Nobela prēmija tomēr ir tāda nopietna un uzmanību piesaistoša lieta, bez kuras es laikam kādu laiku neķertos šim darbam klāt, un labi, ka tā, jo tas ir visvisvislabākais no manas 2017. gada bilances. Saplosīja manu nabaga sirsniņu un lika kaukt netaisnīgās pasaules dēļ. Ir arī filma, bet tā pārāk ātri atklāj distopisko fonu, kas romānā ir miglā tīts līdz pat vidum. Citādi liekas, ka tas ir kārtējais stāsts par britu internātskolām, bet mēs visi vienalga zinām, cik lieliski tie ir. (5/5)

Dīvaini, ka es, vēstures nūģis un hitlerjoku fane, Annas Frankas dienasgrāmatu izlasīju tikai šogad. Protams, ka tā nav vēstures grāmata, bet gan avots, taču man tā nešķita tik aizraujoša kā cerēts. Lielākā daļa aprakstu veltīti sadzīvei slēptuvē, kas, ņemot vērā visus apstākļus, nav bijusi baigi rožainā, bet radio dzirdētos kara apdeitus un no ielas noklausītās šausmas memuāriste, protams, īpaši komentēt nevēlas, cerībā, ka viss kaut kad, vēlams drīz, pāries. Jebkurā gadījumā, mūža to-read listē šī ir atķeksēta, un paldies mediju un propagandas pasniedzējai par atgādinājumu. (3/5)

Šīgada trīsdesmito grāmatu – Eleanor Catton – The Rehearsal  laipni ieteica gudrīds un es labprāt piekritu, jo tas izskatījās pēc smalkāka YA, ko es pēdējā laikā cenšos atrast. Skola, teātris un attiecības būtu galvenie šī romāna motīvi, lai arī lielākoties bija grūti saprast, kas notiek, gan sižeta līnijās, gan naratīva uzbūvē. Bet skola, teātris un attiecības figurēja visur. Daudz interesantu tēžu par skolu, teātri un attiecībām. Man patika. (3/5)

Sasniegts mērķis nav nekāds iemesls atslābumam, tāpēc ķēros klāt Ray Bradbury – Dandelion Wine, kas diemžēl neattaisnoja manas cerības. Laikam vēl neesmu tajā vecumā, kad mani atkal ieinteresētu mazu zēnu pieaugšana (cik lielisks teikums). Nav gan tā, ka šis romāns būtu tikai par maziem zēniem, nē, tas bija arī citu cilvēku dzīvesstāstu fragmentu sastiķējums. Bet Kristiānas pusgada grāmatu bilance nebūtu Kristiānas pusgada grāmatu bilance bez atkārtošanās, ka viņai nepatīk amerikāņu autori. (2/5)

Melvin Burgess – Junk ieteica pasniedzēja, kuras pedagoģiskās spējas es mazliet apšaubu, tomēr literārā gaume viņai nav peļama. Normāla narkomānu literatūra. Man gan ne visai patīk romāni, kuros jaucas teicēju perspektīvas, bet var iztikt. (3/5)

Carrie Hope Fletcher – All That She Can See dabeidzu tikai aiz cieņas pret autori, jo šis tik ļoti nebija mana tējas tase. Turklāt trīssimt- cik tur lappušu vietā vajadzēja būt vismaz piecsimt, jo viss bija tik sasteigts un novienkāršots fantastikas pasaulei. (2/5)

Septembrī izlēmu, ka Virginia Woolf – Mrs. Dalloway būs mana ‘adaptācijas literatūra’, par lētām naudiņām dabūju kindlā, lēnām nomuļļāju līdz pusei, bet tad apnika. Novembrī sapratu, ka necietīšu šīs nepabeigtās Deloveja kundzes rēgu vajājam mani, nopirku smuku paperbacku un ķēros klāt otro reizi. Un šis triks nostrādāja – i interesantāk kļuva, i process i saturs kļuva patīkamāks. Meistarklase cilvēku vērošanā. (3/5)

001883050033

Sylvia Plath – The Bell Jar – skaisti, patiesi, nesamāksloti par sūdiem. Es it kā zināju, kas par putnu ir autore, bet mani pārsteidza, cik viegli lasāms, ievelkošs, pazīstams un aktuāls ir stikla kupols. Jaunākie romāni par depresiju nestāv šim klāt. Es pat nezinu, ko lai vēl piebilst, man ļoti patika. (4/5)

Un gadu noslēdzu ar Paula Bankovska 18, kas diemžēl neattaisnoja manas augstās ekspektācijas. Daudz kur biju dzirdējusi slavinājumus, taču vienīgais jautājums man prātā pēc izlasīšanas bija – nu un? Rodas sajūta, ka autoram vienkārši vajadzēja kaut kur izgāzt visvisādus uzskatus un pārdomas, kas savākušies pa gadiem, bet nekur nav publicēti (savādi gan), bet, apvijot ar kaut kādu pseidosižetu, būtu jāsanāk vēsturiskajam romānam. (2/5)

Viena no manām 2018. gada reāli paveicamajām misijām ir izlasīt trīsdesmit piecas grāmatas, bet cita – izlasīt visu Harija Potera sēriju oriģinālvalodā. Sveiki, mani sauc Kristiāna, man ir divdesmit gadu, un es esmu lasījusi tikai Uguns biķeriJauktasiņu princi un Nāves dāvestus. Lūdzu, vēl never ciet šo blogu, man pašai ir kauns par sevi, bet es labošos!

gada noslēgums teātra namos. komentāri

Esmu izlēmusi savas teātra vizītes turpmāk bāzt vienā maisā un nepiesārņot jau tā smirdošo virtuālo vidi ar izstieptām un neveiklām refleksijām, kurās reizēm man īsti nav ko sacīt vai ko salīdzināt, jo trimda atņem ne tikai spēju teātri apmeklēt, bet arī spējas par to rakstīt. Un tas ir visnotaļ skumji. Kā arī es taču nevaru tāpat aiziet uz kādu izrādi un pēc tam par to klusēt, ieradums neļauj. Bet tā vietā, lai čīkstētu par savu radošo spēju frustrāciju, varu paziņot, ka teātra vizītes tiks atreferētas pāris reižu gadā, varbūt mazliet biežāk kā līdz šim bija ar izlasīto literatūru – atkarībā no tā, cik ļoti man veiksies ar apmeklējumiem. Savukārt par literatūras bilanci atskaitīšos reizi ceturksnī. Nu tādas mums novitātes atnesis 2018. gads. (Vieta Raiņa citātam par pastāvēšanu un pārmainīšanos.)

Nacionālā teātra Latgales sirds pārstādīšana “Klūgu mūks” galīgi nebija tik slikta, kā gaidīju, ņemot vērā visuzkrītošāko faktu, ka tam pamatā ir 432 lappušu biezs, sarežģīts, piesātināts, katradetaļairsvarīga romāns. Protams, ka ir neiespējami sagaidīt, kad kāds no aktieriem sacīs tavu mīļāko citātu, bet ar to lēnām sāku sadzīvot. Man nebija baigās vēlmes iet un lūkot šo izrādi, taču piekritu, jo režisore I. Roga savulaik VDT uztaisīja ļoti baudāmu Meistara un Margaritas interpretāciju. Un tā ir ļoti apskaužama režisora īpašība – spēja izsijāt un izdomāt skatāmu skatuves adaptāciju, jo prozas valoda ne vienmēr pārkodējas drāmas valodā. Jāatzīst, ka ļoti krita uz nerviem Māras // Lienes Sebres tēls, kura vienīgā funkcija ir pārliecināties, vai skatītājam kaut kas nepaskrien garām, un ja tā, tad iebarot to mutē ar karoti. Un vēl pāris citas detaļas, kuras normāls, saprātīgs un spriestspējīgs cilvēks pats būtu izsecinājis, beigās tiek ar krītu uzrakstītas acu priekšā. Citādi, ja nav problēmu nosēdēt tās stundas un/vai patika romāns, būs jums foršs vakars.

Jaunā Rīgas teātra Ziemassvētku balle, tfu, es gribēju sacīt, “Pēdējā Ļeņina eglīte” bija vairāk trips nekā teātra māksla, bet nedomāju, ka kāds uz to gāja ar augstām ekspektācijām, drīzāk paskatīties, kā nu būs. Man nebija itin nekādu ekspektāciju, kā arī grūti izlemt, ko domāju par rezultātu. Visvieglāk pateikt – neko nedomāju. Šī nebija īsti izņirgāšanās par pensionāru, lai arī bija visas iespējas to īstenot, bet to laikam arī piekopj citi režisori. Ļeņins // V. Daudziņš, protams, superīgs.

Nacionālā teātra un Nastavševa “Trīs māsas. Refleksija” gāju lūkot tikai tāpēc, ka #Nastavševs, jo pirms dažiem gadiem Dailē redzētā versija par Čehovu man uzdzina žāvas, bet mūsu visu mīļākais režisors taču var labāk, vai ne? Neapšaubāmi. Ārkārtīgi sajūsmināja Maša // D. Kažociņa, bet laikam tamdēļ, ka šī Čehova varone vienkārši ir mans spirit animal. Vienīgi nesaprotu, kamdēļ šī refleksija tiek demonstrēta lielajā zālē – tiešām tikai tāpēc, ka tajā ielien pirmā cēliena scenogrāfija? Bet tāpat jau skaisti. Un režisors atkal dzied!

Nacionālā teātra absurda meistarklasi “Vecene” gāju raudzīties otro reizi, jo pirms pāris mēnešiem dabūju izlasīt prozas izlasi, kuras pamatā ir šī izrāde un kas visu salika pa plauktiņiem. Protams, otrās reizes faktors ļāva atbrīvoties no šausmenes elementa uzmācības (vai arī es pirms trim gadiem, kad pirmoreiz redzēju šo brīnumu, biju liela zaķpastala) un varēju pilnībā izbaudīt Harmsa absurdu un farsu. Prieks redzēt, ka arī pēc trim gadiem aktieri ālējas ar tikpat lielu atdevi.

(Vieta jaungada novēlējumam un ierosinājumam 2018. gadā daudz iet uz teātri.)

oga sūrā

Novembris (un ne tikai) īsumā: man ir apriebies būt prom no visa, kas man interesē, un būt tur, kur viss ir pie dirsas. Diemžēl esmu pārāk praktiska, lai pamestu grādu pusceļā, tā kā jums būs ar manu sūrumu jāsadzīvo, mīļie lasītāji.

(Bet nebīstieties, tālāk ir tikai bildes.)

001883050002

stāvkrasti

Es atvairīju vēlmi šo ierakstu nodēvēt par mana cīņa kaut kādu nenozīmīgu iemeslu dēļ, jo parasti man taču ir po, vai ne? Bet oktobris bija cīņas mēnesis, ne veļu mēnesis, neļaujiet senlatviešiem jūs apmuļķot. Cīnījos ar iedvesmu, diētu, dažāda rakstura detoksiem, bēdām, skolu, atmiņas zudumu, aizdambētām izlietnēm un sazin vēl ko.

Un ieslēdzu svētku apgaismojumu.

Un tēloju, ka mācos.

Un braukājos ar vilcienu.

Un pastaigājos šaubīgās ielās.

Un domāju, ka vairums bērnu ir talantīgāki mākslinieki par mani.

Un priecājos par vecām ēkām.

Un knibināju krāsu no ķieģeļu ēkām.

Un izstiepu kājas uz dzeltena soliņa.

Un atnācu līdz jūrai īstajā brīdī.

Un bildēju miskastes.

Un redzēju pludmales rūķīšu mājiņas.

Un tēloju fešon blogeri.

Un tad tēloju, ka esmu džungļos.

Un satiku smuku draudzeni.

Un tad mums vajadzēja kopbildi.

Un tad mēs gājām uz bāru.

Un tad es atkal biju pie jūras īstajā brīdī.

Un domāju, ka man gribētos mansarda istabiņu tur.

Bet vispār es ilgojos pēc mājām.

riktīgs saviļņojums

Tā kā es esmu sentimentāla un melodramatiska muļķe, izvēlējos septembri jeb pārejas mēnesi, kurā pusi pavadīju mājās, bet otru pusi trimdā, dokumentēt ar melnbalto filmu. Vismaz manā galvā tas likās kaut kas atbilstošs un, neapšaubāmi, ļoti oriģināls. Ar melnbalto filmu pēdējoreiz spēlējos 2013. gadā, tāpēc sen jau bija laiks. Lūk, eksperiments ar Agfa APX 400. (Für Schwarzweiss Papierbilder.)

Manā dzīvē ir mainījušies pāris tehniski uzstādījumi. Piemēram, arī ja iepriekšējā vakarā nav nemaz dzerts tik daudz, piemēram, tikai viena vīna vienība jeb pudele, nākamajā rītā jau ir pāris baltu plankumu vienības. Vecums, fui. Tad vēl tajā pašā rītā kaut kur ieskanas Bītli un es nobolu acis. Bītli apnikuši. Vecums, fui.

Vēl bez tā, ka par daudz dzeru vīnu un par maz klausos Bītlus, mainījusies dzīvesvieta. Iedzīvošanās jaunā dzīvesvietā nesākas ar brīdi, kad koferis ir iztukšots un beidzot var tik pasperts prom no acīm zem gultas vai, manā gadījumā, boilera kambarī. Pagāja nedēļa, kamēr iemācījos dušā uzgriezt savu perfekto temperatūru un uz kāpnēm izvairīties no visčīkstošākā dēļa. Pagāja nedēļa, kamēr sadūšojos iziet no rīta halātā uz ielas ar miskastes maisu labajā rokā un atradu, kurā no jaunā rajona veikaliem atrast vislētāko četrpintīgo piena pudeli. Diemžēl vēl neesmu iemācījusies kā sētas durvis dabūt ciet bez skaļa blīkšķa, bet gan jau piešaušos.

Vēl man ir balss krīze. Pārslēgties atpakaļ savā importa dzīvē, it īpaši angļu mēlē rakstītajā importa literatūrā, ir mokoši. Vasarā kārtīgi samīlējos latviešu literatūrā, par ko var vainot tikai un vienīgi manu praksi praksīti Satori. Bet es jau nevainoju, es tikai priecājos. Diemžēl šobrīd man ir ļoti grūti lasīt Deloveja kundzi, lai arī cik ļoti es necenstos salubricēt savus literāros receptorus ar citiem romāniem un romāniņiem.

gaidot marķīzu

Par Jaunā Rīgas teātra (pie Dzemdību nama) trimdas sākumpunktu “Marķīze de Sada”

Otro gadu pēc kārtas savā pēdējā vakarā, pirms došanās trimdas rudens semestrī, eju uz JRT ievērtēt sava mīļākā režisora jaunāko brīnumdarbu. Ja tas notiks arī pēc gada, tad droši varēsim to dēvēt par tradīciju. Tomēr šajā septembrī tas laikam bija īpaši svarīgi, jo man likās, ka es līdz decembrim neizturēšu neredzējusi, kur tad mans mīļākais teātris ir pārvācies, lai arī cik sāpīgs nebūtu šis process un viss pārējais iesaistītais, notikušais un nenovēršamais.

Īsais variants ir tāds, ka šī laikam ir pirmā Hermaņa izrāde, ko skatīties laikam nevienam neieteiktu. Protams, ka pirms divdesmit pieciem gadiem es nevienam sapņos vēl nerādījos, tāpēc nekāda priekšstata par Marķīzes iekšām toreiz man nava. Tā lieta, kas teorētiski būtu jāatzīmē ar pozitīvas nokrāsas marķieri, ir dažādu teātra spēles stilu sapludināšana vienā izrādē – kabuki, buto un citas, kas arī bija galvenais dzinējspēks nosēdēt visas trīs ar pusi stundas ar cerīgu domu, ka moš pēc tam kļūs interesantāk, bet veltīgi.

Man pat grūti atsaukt atmiņā kaut kādu sižeta līniju, prātā nāk tikai tas, ka dāmas glītajās kleitās un parūkās, tās bija izdevušās gan, visu laiku gaidīja Godo, tas ir, Marķīzu de Sadu, Marķīzes de Sadas//K. Krūze laulāto draugu, un šo visu procesu pavada lielākoties neinteresantas pļāpas. To atsvaidzina tikai grāfienes de Senfonas// S. Kļaviņa neķītrību stāsti un Šarlotes//S. Orinska slapstīšanās baltajā zālē. Šarlote, kura visu trīs cēlienu laikā nepasaka vairāk par pārdesmit vārdiem, laikam visinteresantākā ir tāpēc, ka viņa ir pirmais svešķermenis jeb ārštatniece, ko mēs redzam Atjauninātajā Rīgas teātrī, ja neskaita Rešetinu vai ko tur vēl pirms pāris gadiem.

Nu diemžēl režisora sievas kundze nav tāda primadonna, uz kuras pleciem likt šo izrādi vai kura būtu vērtīgāka par pārējiem pasūtītajiem aktieriem. Es tiešām gribētu tā no sirds izprast režisora kungu, bet man nesanāk. Mēs visi reizēm vāram sūdus, vai ne?

Starp citu, jaunās telpas – man likās, ka būs sliktāk. Protams, nepamet sajūta, ka tie ir kādi valsts iestādes vai poliklīnikas gaiteņi, uz kuriem sagadīšanās pēc ir uzraksti ‘lielā zāle’ vai ‘kamerzāle’, bet, par laimi, ir tādi sīkumi kā vecie garderobes spoguļi, vecie zāles krēsli un, PALDIES DIEVAM, vecais zvans, kas saglābj vecās ēkas esencīti. Par cik lielā zāle atrodas sestajā stāvā un kāpiens ir tam piedienīgs, nesaprotu, kāpēc uz turieni nav pārcelta izrāžu fotogalerija, kas apdzīvoja Lāčplēša ielas oranžo kāpņutelpu. Varbūt kādreiz, bet varbūt, tāpat kā manās iepriekšējās kojās, pie sienas spraust sendienu atmiņas nav atļauts.

Bet nu nekas, gan jau sadzīvosim ar trimdu. Pēdējais gads manā dzīvē ir piespiedis saprast, ka trimda katram ir nepieciešama. Gan es, gan JRT būsim labāki, spēcīgāki, mīlamāki.

 

augusts

 

03.08. Teju vai iepīkstos, kad viņu ieraugu. “Tu man liecies forša, rēcīga, gudra, un tu mani iedvesmo. Kad izaugšu liela, gribu būt kā tu.” Tā es varētu viņu kādudien uzrunāt.

04.08. No rīta pavadīju pāris stundas, lai savu ēpastisko personību pārceltu no trashy inboxa uz profesionālo gmailu. Pirmoreiz mūžā mana ēpasta adrese sastāv no mana vārda un uzvārda. Jūtos vecāka par gadiem trim vismaz.

09.08. Bet vispār pirmais sezonas apmeklējums jau šosestdien – Piafa. Piafa! PIAFA!

12.08. Šodien esot karstākā vasaras diena un es izlēmu, ka pilsētas tveice man ir līdz kaklam un ka vēlos pusplika gulēt zālienā, dzert vēsu limpeni un lasīt grāmatas. Ir tiešām ļoti karsti. Ledusskapi iekšā slēgt nevaru, tāpēc limpenes jādzesē mucā ar upes ūdeni. Upes ūdens ir pavēss – arī priekš vasaras karstākās dienas. No rīta dāča, vakarā Piafa. Piafa! PIAFA!

13.08. Piafa bija satricinoša. Ne no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. Es noraudāju visu pirmo cēlienu, laikam sāku jau uzreiz, Agnesei Jēkabsonei uznākot uz skatuves. Raudāju tāpēc, ka nespēju noticēt, ka beidzot redzu šo teātra brīnumu un ka tas ir vēl fantastiskāks nekā gaidīju.

14.08. Reāli no šī visa varēja izvairīties, ja vien es nebūtu dzērusi. Ja kāds man būtu to pačukstējis, es nedzertu. Tagad man pat nav tādu bēdu, ka gribētu piedzerties. Vienīgi tēju daudz gribas. Vai nu es tiešām nekā vairs nejūtu. Varbūt es es vienkārši kļūstu par lielu un stipru meiteni. Un tomēr parīt pirmā vizīte pie psihoterapeita. Nevaru sagaidīt.

15.08. Pēdējais mēnesis dzimtenē. Pēc mēneša jau būšu atpakaļ savā jūrmalas dzīvē. Maijā biju tik priecīga tikt no turienes projām, bet nu nabaga Portsmuta jau nav vainīga pie mana stulbuma raisītās drāmas, vai ne? Pēdējās divas nedēļas esmu sākusi sevi nemanāmi noskaņot. Jau sāk parādīties arī tāds kā prieciņš. Piemēram, atkal dzīvot patstāvīgi un būt savas saimniecības pavēlniecei, turklāt pašā Southsea sirdī, namā, kas bija jāizkaro ar tādu drāmu. Un man pietrūkst mana mīļākā kroga ar lipīgajiem galdiem. Un asdas saldā čili humusa. Un jūras! Un Stīvena lekciju. Un  visu pārējo studentu traģiskās romantikas skaisto parādību. Būs forši.

17.08. Izrādās, ka es tomēr diezgan sakarīgi varu vadīt ričuku arī ja esmu visnotaļ vafelē. Nekādu kritienu, zilumu, skrambu un ātro. Nav tā, ka es tagad baigi praktizēšu riteņošanu vafelē, bet tā ir vērtīga prasme.

18.08. Tikai laikam kļūstam vecas, jo aizgājām gulēt uzreiz pēc tumsas iestāšanās un tā arī nogulējām biš vairāk kā desmit stundas. Forši tā, kad attālumā (500m) var dzirdēt vilcienus, vēju, jūru un kaut kādus mistiskos, reizēm izbiedējošos pakšķus.

22.08. Vēl varētu pameklēt pogas savam seksīgajam rudens mētelim, ja vien, protams, par to atcerēšos. Kur vispār centrā ir pogu veikali? Dzīves neatbildētie jautājumi.

23.08. Es no sākuma it kā apzinājos, ka tā tas vis nedarbojas, bet katrā terapijas seansā vēlos atrisināt visas problēmas uzreiz. Šodien jutu, ka dārgais laiks tek, bet mēs vēl galīgi neesam sākuši apspriest šībrīža lielāko sāpi. Lai gan es pieņemu, ka terapeits ir tieši tas cilvēks, kuram kaut kā pieklājīgi var “hei, šī noteikti ir apspriešanas vērta tēma, kurai noteikti ir liels iespaids uz manu mentālo stāvokli, bet ir vēl kāda aktuālāka problēma, par ko es vēlētos parunāt.”

26.08. Vegānfestivālu grūti nosaukt par festivālu, jo tur nebija ne alus telts, ne pīpēšanas platformas. Bet vismaz tur bija daudz suncīšu. Par laimi gan mūs, gan suncīšu saimniekus izručīja cieši klātstāvošais Labietis.

27.08. Es arī besos par to, ka esmu tajā tik ļoti iedziļinājusies. Mana terapeite teica, ka es dzīvi neņemu smejot, kā garāmejot, bet daudz domāju un roku un no visa pieprasu dziļu jēgu un saturu. Viņa arī teica, ka tas esot fascinējoši. Es nezinu, man tā neliekas nekāda inteliģences, bet gan pašdestrukcijas pazīme.

28.08. Uz darbu devos ar apņemšanos nedomāt par sūdiem, bet tur klusu skanēja Abba. It kā pietiekami klusu, lai netraucētu, bet es no galvas zināju visas lirikas, atkal sagruzījos un knapi nepinkšķēju.

29.08. Citās ziņās, krāns, kurš salauza man sirdi, šobrīd ir Norvēģijā. Kāpēc tādiem krāniem atļauj ieceļot tik skaistās zemēs? Dzīves neatbildētie jautājumi.

31.08. Man skan The Cure dziesma par pēdējo vasaras dienu. Paldies Satori par uzticēšanos un ierakstu CV, paldies tinderim par trashy Pārdaugavas romanci, paldies ādai par smuko stāvokli un iztikšanu bez tonālā, paldies psihoterapijai par uzrašanos pēdējā brīdī. Vislielākais paldies man, ka šo visu tik cītīgi dokumentēju, – pēc pāris gadiem pārlasot, noteikti ļoti smiešos.

viņa varbūt ir rupja un niķīga slampa, bet talants ir jāciena

Par Liepājas teātra viesizrādi “Piafa”

Liepājas teātra Piafu es esmu gribējusi noskatīties jau kopš sešpadsmit gadu vecuma. Esmu nepārtraukti sekojusi līdzi Liepājas teātra repertuāram un meklējusi piemērotāko dienu, kad tad beidzot noskatīties šo te brīnumu, kas vispār pirmoreiz mūžā man rada tik izmisīgu vēlmi doties uz kādu teātra namu ārpus manas dzimtās pilsētas robežām. Bet tur jau tā problēma, ka Liepājas teātra lokācija man pašai nav īsti ērta, it īpaši vidusskolas laikā. Tad Piafu uz mirkli noņēma no repertuāra, tad man bija jābrauc prom studēt, tad man bija jābūt citos pasākumos, līdz beidzot kādā maija rītā nāca svētā ziņa un ēpasts ar septiņpadsmit izsaukuma zīmēm tematā. 

Šķiet, ka teātris ir vienīgā parādība manā dzīvē, kurai varu atļauties likt visaugstākās cerības, un es nespēju atsaukt atmiņā kādu citu reizi, kad tik izmisīgi no kaut kā gaidu absolūtu perfekciju. Varbūt vienīgi Depeche Mode koncerti. Iespējams, manas smadzenes un garšas kārpiņas, tā pārbijušās no manis pašas radītā haipa, sazvērējās pret mani un apņēmās darīt visu, lai novērstu kaut sīkāko vilšanās iespējamību. Iespējams, tā bija pirms izrādes malkotā šampanieša vaina (jo Piafa Rīgā taču ir svētki un svētkos es reibstu (vēl) ātrāk nekā parasti), bet pirmo cēlienu es pavadīju raudam. Iespējams, es arī kļūstu par omi, kas raud, ja kāds skaisti dzied, bet “skaisti dzied”, manuprāt, nav pietiekami labs apzīmējums. Piafa, un it īpaši A. Jēkabsones Piafa, nav no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. 

Sekss, narkotikas un rokenrols bija Edītes Gasjonas pasauli balstošie trīs vaļi jau pirms viņa kļuva par Piafu un traģēdija nepārstāj mest riņķus. Epizodisko vīriešu lomu ir daudz vairāk kā pirmā vai vismaz otrā plāna, tāpēc šīs sejas bieži jūk un pārklājas. Pat mūža mīlestībai Marselam Serdānam//G. Maliks tiek veltītas piecas minūtes, nu labi, tajās ietilpst visizjustākā seksa aina un atstāta vieta arī pillow talk. Mīlas ainas un muzikālie numuri ir divi Piafas kodolīgākie un atmiņā paliekošākie elementi (un vēl “tā tur aina pie galda, kur viņi pudeles mētāja”). Katrā ziņā pēc klēpja attīrīšanas rituāla šajā dzīvesstāstā nekā sakarīga un ievelkoša pāri nepaliktu, jo kuram gan interesē šķīsta, smuka sejiņa ar lakstīgalas balsi. Piafa ir liesmiņa, no kuras locīšanās un švirkstēšanas ir grūti atraut acis.

Piafa sev vēl līdzi ved kaut ko tik arhaisku kā iespēju iegādāties CD ar izrādē skanošajām dziesmām, bet es, goda vārds, uz mirkli arī iedomājos, ka tā varētu izdarīt. Es labprāt būtu vedusi saraudinošo mūziku mājās, bet nu ne velti ir tas tur viens salīdzinājums par ierakstu un dzīvo. Un oriģinālu arī, piedodiet. Bet ja nu es sagribēšu kādreiz to dzirdēt vēlreiz, un šāda vēlme jau ir uzplaiksnījusi reizes desmit vismaz, tad visticamāk, ka būs par vēlu. Vai arī es atkal būšu Anglijā vai kaut kādās jubilejās. Esmu ļoti priecīga un pateicīga, ka dabūju redzēt šo brīnumu. Paldies, Liepāja!