Par spīti tam, ka pagājušā gada nosprausto mērķi knapi sasniedzu Vecgada dienā, ar katru gadu to turpinu palielināt par piecām grāmatām. Tātad, 2016. gadā biju apņēmusies izlasīt 25 un tas izdevās, šogad jātiek galā ar 30. Tomēr man veicas visnotaļ labi un arī no tempa neatpalieku. Ja goodreads aizrāda (you’re one book behind), es uzreiz sajūtos vainīga un lūkoju pēc jaunas lasāmvielas.
Divtūkstošseptiņpadsmito atklāju ar britu autori Dawn O’ Porter un viņas duoloģiju (cik tizls vārds) Paper Aeroplanes un Goose. Tas ir stāsts par divām labākajām druškām 90to gadu vidū Gērnsijas salā (starp Franciju un Lielbritāniju, ja nu kādam pieklibo ģeogrāfijas zināšanas) un viņu pusaugu drāmu, kas ir daudz skaudrāka, netipiskāka un patiesāka pierastajam YA saldumam. Īsti nefanoju par grāmatu sērijām un nejēdzīgiem turpinājumiem, taču otrā daļa bija tiešām brīnišķīga, ja neskaita vienu milzu attiecību klišeju, bet nu par to (še tev lineāls, jo būs jāvelk paralēles ar manu privāto dzīvi) pagaidām runāt negribu. Bet gan jau kādreiz! (Pirmajai 4/5, otrajai 5/5) Vēlāk, uz pavasara pusi, atklāju, ka šai autorei ir arī ķipa pieaugušo romāns The Cows, kas man, protams, bija jādabū savās rokās kindlā. Tomēr jāatzīst, ka es labprātāk lasu par vidusskolas drāmu, nevis par vientuļajām mātēm, kas kādu vakaru pēc teorētiski veiksmīga randiņa izlemj masturbēt sabiedriskajā transportā un šī negadījuma dēļ nonāk zem valsts mēroga mediju mikroskopa. Nu nē. Vai tad nav reālistiskākas problēmas, par kurām rakstīt? (3/5)
Par Kiran Millwood Hargrave – The Girl of Ink and Stars uzzināju no jūtuba plašumiem un izvēlējos lasīt tikai un vienīgi vāka un lappušu noformējuma dēļ. Ne par velti ir tas tur viens teiciens. Bija tāda kā pasaka par meitenīti, kuras dzimtajā ciemā notiek baisas lietas un tad viņa izspēlē Mulanas kārti, tas ir, tēlo zēnu un dodas baisās cīņās. Es pat esmu drusku piemirsusi, kas notika. Nu tāda pamatskolas literatūra. (1/5)
Steven Camden – It’s About Love man laipni ieteica lasīt gudrīds un es piekritu ar. Mīlasstāsta galvenie varoņi ir sešpadsmitgadnieki vārdā Lūks un Leia, un, jā, tā ir Zvaigžņu karu atsauce, un, jā, autors zina, ka viņi bija brālis un māsa. Tomēr es negribētu piekrist autoram, ka mīlasstāsts ir romāna galvenais motīvs, vairāk par visu tur bija daudz un dažādu ģimenes problēmu. Mīlestība tur nebija nekas vairāk par ongoing fona problēmu. Nu kā jau dzīvē. Arī sapratu, ka mani sāk kaitināt alternatīvie un inteliģentie puisiešu kārtas literārie varoņi. (3/5)
Ar Miranda Hart – Is It Just Me? pirmo reizi mūžā izprovēju audiogrāmatas konceptu, bet nu tas jau nemaina faktu, ka esmu pilnībā iepazinusies ar tās saturu, tāpēc skaitām vien klāt. Autore ir viena no rēcīgākajām komediantēm pasaulē, kuru es iemīlēju, skatoties anormāli rēcīgo BBC seriālu Miranda, kas, pārsteigums pārsteigums, ir par pašu Mirandu. Grāmatā apkopotas viņas pārdomas par gandrīz visu (nu nopietni) un papildinātas ar brīnišķīgi rēcīgi apkaunojošiem notikumiem iz dzīves. (4/5)
Carrie Hope Fletcher – On the Other Side bija brīnišķīgs romāns par vienu no pēcnāves dzīves versijām, kurā šur un tur izkaisīts maģiskais reālisms. Īsa, aši lasāma pamācība, kā atbrīvoties no dzīves laikā nestiem smagumiem + satikties ar savu jaunības dienu mīlestību. (4/5)
Kad pavasara brīvlaikā biju atpakaļ Rīgas mājās, likās pienācīgi pievērsties tēvzemes autoriem. Tomēr gadījums ar Daces Rukšānes Mīlasstāstiem lika būt pateicīgai par gadu, ko pavadīju nogaidot ažiotāžas norimšanu un iespēju iet uz bibliotēku, lai nebūtu jātērē desmitnieks un pēc tam smagi jāviļas. Nu kaut ko tik bezgaršīgu es sen nebiju lasījusi. Principā tas varēja būt arī plāns, sūdīgs romāns, jo katrs stāsts bija kā viena un tā pati varone, kas katru nakti izdzīvo pa murgam. (2/5)
Joprojām sekoju līdzi Mēs. Latvija XX gadsimts sērijai un biju lielā sajūsmā par Laimas Kotas Istabu, kas laikam ir vienīgā šīs sērijas pārstāve, pēc kuras izlasīšanas negribas gulēt gultā un blenzt vienā punktā, pārdomājot rūgto dzīvi. Lai gan es pati neesmu baigā sajūsmā par to komunālo sadzīvi, ko esmu piedzīvojusi, šis bija ļoti feins un jestrs stāsts. Lasot šo, izdomāju, ka iemācīšos visu Rīgas centra ielu nosaukumus padomju laikā, lai turpmākajā saskarsmē ar šī perioda literatūru, man nav jāgūglē ielu šībrīža vārdi. (3/5)
Beidzotbeidzotbeidzot ķepās dabūju Andras Manfeldes Adatu, jo sistēma prasīja savu narkomānu literatūras devu. Diemžēl vai par laimi, narkomānijas tur bija pavisam maz, bet šai nodaļai aizveroties, turpinās tas, ko man patīk dēvēt par dzīvošanos (kādreiz izdomāšu precīzu definīciju). Nu tā. Teikumi un rindkopas pēc Repšes parauga. Protams, ka iesaku izlasīt šos pašmāju zoostacijas bērnus, bet paturiet prātā, ka nav nekā labāka par autentiskajiem zoostacijas bērniem. (3/5) Savukārt Virsnieku sievas mani gaidīja mājās uz rakstāmgalda, kad Rīgas mājās atgriezos uz vasaras brīvlaiku. Priecīga sāku lasīt, bet pēc pirmajām nodaļām tā kā apnika. Visa romāna garumā uz viena teikuma ir apmēram desmit māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, kuros sižets vienkārši noslīkst. Dažkārt tie ir vietā, bet lielākoties – pilnīgi lieki, un ja tos visus liekos epitetus izsijātu, stāsti par dzīvi Karostā būtu uz pusi plānāki un krietni baudāmāki. (3/5)
Tom Michell – The Penguin Lessons bija pārkāpums manam principam nelasīt grāmatas par dzīvniekiem, jo mēs visi labi zinām, ka gandrīz tās visas beidzas ar mazā susuriņa nāvi un kamdēļ tas vispār vajadzīgs. Bet es biju tik pārņemta ar AK DIEVS IR GRĀMATA PAR PINGVĪNU MAN VAJAG GRĀMATU PAR PINGVĪNU VAI CIK JAUKA GRĀMATA PAR PINGVĪNU, ka šī pārliecība man izkrita no prāta. Šī grāmata ir eksotisks ekvivalents 2008. gada klasikai Mārlijs un es, tikai pingvīns, protams, nav tik destruktīvs, pingvīns ir delikāts un graciozs. (4/5)
Alain de Botton – The Course of Love es ieraudzīju Londonas sešstāvīgajā Waterstones tieši kad meklēju lidojuma literatūru atpakaļceļam uz Rīgu, un tas mani uzrunāja – jā, ņem mani! Es tev būšu vislabākā lidojuma literatūra! Bet šis paplānais romāns maksāja pusi no mana pārpalikušā budžeta, un es dīvainā kārtā pēkšņi kļuvu ļoti taupīga un saprātīga, ar smagu sirdi noliekot to atpakaļ plauktā, soloties atgriezties, kad varēšu to atļauties. Phe, Jānī Rozē vispār nav ko darīt, ja kādreiz būts Waterstones, es sev ierastajā snobismā prātuļoju, pēc pāris dienām ieklīdusi vecajā labajā Jānī Rozē, kad pēkšņi pamanīju, jā, jā, Londonā satikto un atstāto lidojuma literatūru. Tātad, šis ir visnotaļ īss pārstāsts par kāda fictional pāra kopdzīvi gandrīz divdesmit gadu garumā, uzsvarus liekot uz tādiem notikumiem kā rozā briļļu periods, bērnu uzrašanās, laulības pārkāpšana un pāru terapija, papildināts ar “komentāriem”. Nu tāda īstā mīlestība īstajā dzīvē. Mīlīgi, humorīgi, man ļoti patika. Kaut nu būtu ņēmusi līdzi lidmašīnā. (4/5)
Daniila Harmsa prozas izlasi lūdzu savam bijušajam uzdāvināt man pagājušajos Ziemīšos, bet mēs paspējām izšķirties pirms viņš to nopirka, tā nu man bija jābūt stiprai, neatkarīgai sievietei, kas literatūru sev gādā pati. Harmss ir krievu absurda meistars un šajā nelielajā krājumiņā ir ļoti daudz (tiešām daudz) visa kā. Gan vienkārši absurdas, gan smalki smieklīgas ainas. Lasot, daudz pārdomāju pirms kāda laika redzēto Veceni Nacionālajā teātrī un stāsti uz papīra palīdzēja izprast stāstus no izrādes, cik nu vien spēju tos atsaukt atmiņā. Būs jāiet vēlreiz. (4/5)
Ingas Ābeles Klūgu mūks jau sen stāvēja gan manā to-read čupiņā, gan ģimenes grāmatplauktā, bet es to visu laiku atliku, jo man likās, ka būs par daudz baznīcas lietu. Nebūt neesmu ateiste, bet nu Dievs nav mans mīļākais temats literatūrā. Un tomēr četrsimt lappusēs, kas it kā ir par kādu latviešu mācītāju, ir iekļautas visas cilvēku un necilvēku dvēseles šķautnes, argumenta pozitīvās un negatīvās vērtības. Un baznīca tam ir tikai vienkāršs fons, gluži tāpat kā pilsoņu karš štatos vai ulmaņlaiki. (4/5)
Un tad es beidzot saņēmos izlasīt F. Scott Fitzgerald – The Great Gatsby, kuru jau agrāk biju iesākusi, tikusi līdz pusei un tad pametusi. Kāpēc, nezinu, it īpaši tādēļ, ka vispār jau tur nav nekā daudz. Bet nu arī šoreiz knapi izvilku līdz beigām un tās simt lappuses lasīju nožēlojami ilgi – četras dienas. Ar amerikāņu literatūru man laikam nekad nebūs pa ceļam, ja nu vienīgi neskaita to, ka mēs ar Džeju Getsbiju dalām līdzīgus, nožēlojamus paradumus blenzt uz zaļiem punktiņiem un darīt kaut kādas lietas tikai tāpēc, ka pastāv iespēja kādam īpašam cilvēkam tās ieraudzīt. (2/5)
Sešpadsmit pievārēju, atlikušas četrpadsmit. Iekšējais perfekcionists gan mazliet gruzās, ka jūnijā neapstājos pie smukā piecpadsmit, lai decembrī gaidītu tāda pati smuka, apaļa otrā pusīte. Bet nu līdz tam vēl jānodzīvo.
