Kad kādu laiku atpakaļ, tas laikam bija pagājušajā ziemā, uzzināju par potenciālo ģimenes braucienu uz Norvēģiju, raucu pieri un degunu un lūkojos uz šo visu diezgan skeptiski, jo es sirgstu ar pārlieku lielu mīlestību un uzticību jau pārāk labi pazīstamajam. Bet tomēr es aizbraucu. Es redzēju, dzirdēju, sajutu un izjutu Norvēģiju. Es sapratu un izpratu, kāpēc citi ļaudis to dēvē par sapņu zemi.
Vienīgais, ko es nespēju saprast, ir, kā par to, lai pastāsta citiem. Kā lai par to uzraksta citiem, kas nav tur bijuši un nav redzējuši. Kuri īpašības vārdi man jālieto – skaisti, superīgi, brīnišķīgi, fantastiski, stilīgi, elpu-aizraujoši, fascinējoši? Es negribu palaist garām vai piemirst nevienu svarīgo detaļu. Liekas, ka katra kalna virsotne, katrs serpentīna pagrieziens, katrs tuneļa kilometrs ir pieminēšanas vērts, jo tas viss kopā veido manu ziemeļu piedzīvojumu.
Lielākoties jau redzējām tikai kalnus un ūdenskritumus. Pirmajā dienā ar vaļēju muti rūpīgi eksaminēju vissīkāko ainavas detaļu un enerģiski telefonā bildēju, nu, pilnīgi visu. Trešajā jau bija maziņš kultūršoks – Bergena. Grūti aprast ar civilizāciju, kad pēdējās dienas pavadītas pie dabas krūts, starp kokiem, akmeņiem un fjordiem. Ceļojuma noslēgumā – Oslo. Pa ceļam uz Norvēģijas galvaspilsētu kalni sarūk, bet nez no kurienes uzrodas skumjas. Ja neskaita satriecošos muzejus – Kon-Tiki, Ra, Fram un Nacionālo galeriju, kuras kolekcijā ir Monē, Gogēna, Munka darbi (ar visu Kliedzienu, ko nedrīkstēja fotogrāfēt, bet sneaky ķīnieši to tāpat pamanījās paveikt no blakuszāles), arī Rodēna skulptūriņa ar Domātāju, ak un vai, – tad Oslo mani neuzrunāja. Oslo ir Norvēģijā, bet tā nav Norvēģija. Vismaz mana ne.
Tagad, kad jau pagājis kāds laiks, man šķiet, ka es to visu esmu nosapņojusi. Bet ziemeļu fantastiskā daba man parādīja, ka īstenība mēdz būt skaistāka par sapni.
pelni un pumpuri 