Vairāk kā pirms gada, maija mēnesī, pabiju dažās Igaunijas vietās un tās uzbildēju, taču laikam man bija pielipis tas daudzinātais lēnīguma sindroms (ahahaha), jo lietiskie pierādījumi vairāk kā gadu neaiztikti nogulēja manā naktsskapītī. Tikko sapratu, ka man naktsskapītis ir tikai kopš rudens, tātad reāli tie bija mētājušies pa dažādiem manas istabas kaktiem. Igaunija, tātad.
Vēl senāk, šoreiz jau atpakaļ Rīgā, notika tas dullais DM koncerts, kura atstātās pēdas no manis vēl nav pazudušas. Vēl jo vairāk, pēdējo mēnesi es neesmu spējīga klausīties neko citu kā tikai Delta Machine tūres ierakstiņu no Berlīnes, nu varbūt nedaudz marinu, saimonu un garfunkeli, un metaliku, bet tas jau ir parastais.
Bet šogad bilance kopumā sanākusi ļoti pozitīva, pateicoties daudziem iesaistītajiem un vaininiekiem. Kopš dzimšanas dienas izsmalcinātās atzīmēšanas, nevaru savā istabā paspert ne soli, kur man neuzglūnētu diabēts. Taču arī to varam pieskaitīt pie pozitīvajām norisēm, jo es ļoti labprāt dalos, piemēram, šodienas mini-haltūr-kreisajā klases ekskursijā lielāko daļu milkas izdalīju saviem cīņubiedriem. Viss ir ļoti overwhelming, daudz kas notiek pirmo un/vai pēdējo reizi, man šovasar patiešām jāmeklē universitātes, būtu stilīgi arī iestāties autoskolā (kaut gan man ir paniskas bailes vadīt mašīnu), kārtīgi jānodara visas lietas, kas ir baisas un skaistas.
Ozijs ir atstājis mūs, un es jūtos ārkārtīgi vientuļa, jo man vairs nav istabas biedra. Esmu apskrējusi gandrīz visus Pārdaugavas zooveikalus, tomēr jūrascūciņu mazulīši nav vispār nevienā.
Arī vani man sen jau kā saplīsa.
Skaistu jūniju, jūliju, augustu, septembri, oktobri, novembri un decembri! Tiekamies šaubīgās vietās!
pelni un pumpuri 