Brīvlaiks iesākās diezgan drausmīgi, jo naudas taupīšanas nolūkos lidojām no pavisam tālās Lūtonas, nevis pavisam tuvās Getvikas, bet beigās starpību piemaksāju no saviem nerviem. Nav vērts. Bet nu nokļūstot mājās pie Zuzes un 18 adventes kalendāra šokolādītēm, kuras jānotiesā, un secinot, ka vecāki aiz gara laika, ilgām un mīlestības salabojoši manas istabas durvju klinķi, viss saliekas savās vietās. Catch up ar kofīinu, Pakistānas kebabu, Ādažu čipsiem, teātriem, Rīgas satiksmi (uzņēmumu) utt.
Gan ziemīši, gan jaungads bija diezgan psihi, bet man pat īsti negribējās, lai kaut kādi svētki maisa manam trīsnedēļu randiņam ar Rīgu. Un es jau nevaru sagaidīt nākamo. Drusku arī maisīja apziņa, ka man būtu patiesībā jāraksta kursadarbs, kam dedlains ir diena pēc brīvlaika beigām (kurš sātans kaut ko tādu izdomāja), bet es izvēlējos prokrastinēt ar savām sendienu atkarībām, par kurām runāt tagad un arī turpmāk kauns.
Vispār akadēmiskā pēcgarša pēc pirmā semestra ir diezgan ļoti nekāda, jo core subjects sūkā un ej nu tu saproti, vai pēc pirmā gada gribi kaut ko turpināt. Laikam gan man galvenā motivācija ir mana mīļākā pilsēta divu stundu vilcienbrauciena attālumā, kaut gan varbūt nu tā būs kļuvusi par otru mīļāko pilsētu, jo Rīga ir viss ❤
pelni un pumpuri 