monomania

Jau biju piemirsusi, kā tas ir, kad kameras puncītī pārplīst filmiņa – sūdīgi. Vēl sūdīgāk ir tad, ja minētajā filmiņā bija vesela diena Londonas. Viena no manām šīgada reāli paveicamajām apņemšanām bija mēnesī izbildēt vismaz vienu filmiņu. Izbildēt jau izbildēju, tikai rezultāts ir zudis uz mūžiem, un netieku gudra, vai tas tik un tā skaitās, vai arī es tomēr jau esmu izkritusi otrajā mēnesī.

Vienu februāra pēcpusdienu sēdēju bibliotēkā, jo man bija pusotra diena laika, lai izdomātu, par ko rakstīšu kursadarbu. Izdomāt jau nekad nav problēma, bet gan uzrakstīšana. Nu es stragloju arī ar izdomāšanu. Vispār jau to varēju darīt no jebkurienes, savas virtuves vai svešas, bet nu aizvilkšanās līdz bibliotēkai jau dod to padarīta darba jūtiņu. Dzēru kafiju, sagribēju kefīru. Skatījos uz parciņu otrpus logam un domāju, ka būtu forši, ja to neredzētu, ja logs būtu aizsalis un ar leduspuķēm aizaudzis. Iedomājos, kur pozitivus pazudis? Nekas sen nav dzirdēts, nav pirmais bēdīgais hedlaineris nosaukts, vai tad vispār šogad būs? Tad sapratu, ka laikam mājās gribas. Nebija jau arī tālu no tā brīža dienas sākot skaitīt, tikai kursadarbi jauca gaisu.

Marts iesākās jauki. Ar Londonu. Ja kādam šī bloga paviršam lasītājam tas vēl nav pielecis, šī man ir ļoti mīļa pilsēta un katra tās vizīte ir ļoti īpaša.

Pirmā reize. Otrā reize, kad sapratu, ka gribu tur kādreiz dzīvot. Trešā reize, kad biju tur vien uz pāris stundām un liku atmiņai fotografēt. Ceturtā reize, kad likās, ka caurstaigāju kinolenti, ne pilsētu. Piektā reize, kad atcerējos, kāpēc esmu ieradusies studēt uz šīs salas. Sestā reize, kad Mārux man ļoti uzlaboja dienu par spīti Trampa ievēlēšanā tai pašā rītā. Septītā reize, kad man izmisīgi vajadzēja nomainīt vidi kursadarbu rakstīšanai. Astotā reize, kad mans norezervētais vilciens vienkārši kaut kur izgaisa, man nācās pārmaksāt divreiz lielāku summu, lai gan tāpat jau biju bez naudas, bet ne Māruxim, ne kam citam neizdevās man uzlabot dienu. Devītā reize, kad man kāds metro piedāvāja apsēsties, jo viņam likās, ka esmu stāvoklī, kaut gan ES ESMU VIENKĀRŠI RESNA UN MAN PATĪK DAUDZ ĒST, OK?!

Dīvainā kārtā man likās, ka esmu nometusi svaru, jo pēdējā laikā bija pamaz naudas, tātad arī ēdu bišku mazāk, bet nu neko. Nākamajā dienā ēdu labāko burgeru savā mūžā (The Canonbury krogs Islingtonā, ja nu kādam gadās būt rajonā). Mīlestība no pirmā kodiena; izlēmu, ka tāds arī būs manas autobiogrāfijas nosaukums. Vārdus mīlestība un kodiens var interpretēt dažādi, piemēram, varbūt tā būs atsauce uz manu pārņemtību ar Krēslas sāgu un vampīriem 2008./2009. gadu mijā, bet par to man ir vēl vismaz trīsdesmit gadu laika pārdomām.

Bet nu tagad laiskojos pa mīļo dzimto pilsētu un baudu brīvlaiciņ, tikai airBaltic man jau sūta atgādinājumus, ka pēc divām nedēļām jau jālido atpakaļ.