augusts

03.08. Teju vai iepīkstos, kad viņu ieraugu. “Tu man liecies forša, rēcīga, gudra, un tu mani iedvesmo. Kad izaugšu liela, gribu būt kā tu.” Tā es varētu viņu kādudien uzrunāt.

04.08. No rīta pavadīju pāris stundas, lai savu ēpastisko personību pārceltu no trashy inboxa uz profesionālo gmailu. Pirmoreiz mūžā mana ēpasta adrese sastāv no mana vārda un uzvārda. Jūtos vecāka par gadiem trim vismaz.

09.08. Bet vispār pirmais sezonas apmeklējums jau šosestdien – Piafa. Piafa! PIAFA!

12.08. Šodien esot karstākā vasaras diena un es izlēmu, ka pilsētas tveice man ir līdz kaklam un ka vēlos pusplika gulēt zālienā, dzert vēsu limpeni un lasīt grāmatas. Ir tiešām ļoti karsti. Ledusskapi iekšā slēgt nevaru, tāpēc limpenes jādzesē mucā ar upes ūdeni. Upes ūdens ir pavēss – arī priekš vasaras karstākās dienas. No rīta dāča, vakarā Piafa. Piafa! PIAFA!

13.08. Piafa bija satricinoša. Ne no šīs pasaules, ja vien par izrādēm tā var sacīt. Es noraudāju visu pirmo cēlienu, laikam sāku jau uzreiz, Agnesei Jēkabsonei uznākot uz skatuves. Raudāju tāpēc, ka nespēju noticēt, ka beidzot redzu šo teātra brīnumu un ka tas ir vēl fantastiskāks nekā gaidīju.

14.08. Reāli no šī visa varēja izvairīties, ja vien es nebūtu dzērusi. Ja kāds man būtu to pačukstējis, es nedzertu. Tagad man pat nav tādu bēdu, ka gribētu piedzerties. Vienīgi tēju daudz gribas. Vai nu es tiešām nekā vairs nejūtu. Varbūt es es vienkārši kļūstu par lielu un stipru meiteni. Un tomēr parīt pirmā vizīte pie psihoterapeita. Nevaru sagaidīt.

15.08. Pēdējais mēnesis dzimtenē. Pēc mēneša jau būšu atpakaļ savā jūrmalas dzīvē. Maijā biju tik priecīga tikt no turienes projām, bet nu nabaga Portsmuta jau nav vainīga pie mana stulbuma raisītās drāmas, vai ne? Pēdējās divas nedēļas esmu sākusi sevi nemanāmi noskaņot. Jau sāk parādīties arī tāds kā prieciņš. Piemēram, atkal dzīvot patstāvīgi un būt savas saimniecības pavēlniecei, turklāt pašā Southsea sirdī, namā, kas bija jāizkaro ar tādu drāmu. Un man pietrūkst mana mīļākā kroga ar lipīgajiem galdiem. Un asdas saldā čili humusa. Un jūras! Un Stīvena lekciju. Un  visu pārējo studentu traģiskās romantikas skaisto parādību. Būs forši.

17.08. Izrādās, ka es tomēr diezgan sakarīgi varu vadīt ričuku arī ja esmu visnotaļ vafelē. Nekādu kritienu, zilumu, skrambu un ātro. Nav tā, ka es tagad baigi praktizēšu riteņošanu vafelē, bet tā ir vērtīga prasme.

18.08. Tikai laikam kļūstam vecas, jo aizgājām gulēt uzreiz pēc tumsas iestāšanās un tā arī nogulējām biš vairāk kā desmit stundas. Forši tā, kad attālumā (500m) var dzirdēt vilcienus, vēju, jūru un kaut kādus mistiskos, reizēm izbiedējošos pakšķus.

22.08. Vēl varētu pameklēt pogas savam seksīgajam rudens mētelim, ja vien, protams, par to atcerēšos. Kur vispār centrā ir pogu veikali? Dzīves neatbildētie jautājumi.

23.08. Es no sākuma it kā apzinājos, ka tā tas vis nedarbojas, bet katrā terapijas seansā vēlos atrisināt visas problēmas uzreiz. Šodien jutu, ka dārgais laiks tek, bet mēs vēl galīgi neesam sākuši apspriest šībrīža lielāko sāpi. Lai gan es pieņemu, ka terapeits ir tieši tas cilvēks, kuram kaut kā pieklājīgi var “hei, šī noteikti ir apspriešanas vērta tēma, kurai noteikti ir liels iespaids uz manu mentālo stāvokli, bet ir vēl kāda aktuālāka problēma, par ko es vēlētos parunāt.”

26.08. Vegānfestivālu grūti nosaukt par festivālu, jo tur nebija ne alus telts, ne pīpēšanas platformas. Bet vismaz tur bija daudz suncīšu. Par laimi gan mūs, gan suncīšu saimniekus izručīja cieši klātstāvošais Labietis.

27.08. Es arī besos par to, ka esmu tajā tik ļoti iedziļinājusies. Mana terapeite teica, ka es dzīvi neņemu smejot, kā garāmejot, bet daudz domāju un roku un no visa pieprasu dziļu jēgu un saturu. Viņa arī teica, ka tas esot fascinējoši. Es nezinu, man tā neliekas nekāda inteliģences, bet gan pašdestrukcijas pazīme.

28.08. Uz darbu devos ar apņemšanos nedomāt par sūdiem, bet tur klusu skanēja Abba. It kā pietiekami klusu, lai netraucētu, bet es no galvas zināju visas lirikas, atkal sagruzījos un knapi nepinkšķēju.

29.08. Citās ziņās, krāns, kurš salauza man sirdi, šobrīd ir Norvēģijā. Kāpēc tādiem krāniem atļauj ieceļot tik skaistās zemēs? Dzīves neatbildētie jautājumi.

31.08. Man skan The Cure dziesma par pēdējo vasaras dienu. Paldies Satori par uzticēšanos un ierakstu CV, paldies tinderim par trashy Pārdaugavas romanci, paldies psihoterapijai par uzrašanos pēdējā brīdī. Vislielākais paldies man, ka šo visu tik cītīgi dokumentēju, – pēc pāris gadiem pārlasot, noteikti ļoti smiešos.

Tehniskie parametri: Zenit E // Kodak Gold 200