02.07. Vakar ļoti spontāni aizbraucu mātei līdzi skatīties Dziesmu un deju svētku gājienu, kā rezultātā redzēju gan svētku karogu lēnām tuvojamies mūsu ložai Brīvības ielā pustrijos, gan pirmos uzkopšanas darbus, kad gājienu noslēdza noteikti pārguruši orgāni pusdesmitos vakarā. Bija nenormāli grūti kādā brīdī novērst skatienu un, kad nācās iet tualetes vai sildīšanās pauzēs, uztraucos, vai nelaižu garām par daudz. Trimdas kolektīvus ieraudzījusi, vispār apraudājos. Mājās pārradusies, turpināju skumt par to, ka pirms desmit gadiem pametu dejošanu, šīs skumjas nāk reizi četros gados.
04.07. Vakarvakarā mūsmājās notika balle un es pārrados burtiski desmit minūtes, nu labi, stundu pirms tās beigām. Man tika tas prieks vērot sadzērušos ģimenes locekļus un es izlēmu kādreiz, kaut kad tālā nākotnē samazināt savu alkohola patēriņu, lai nodotos šādiem socantropoloģiskiem pētījumiem. Vēl apsolīju sev kaut kad tālā nākotnē iegūt grādu socantropoloģijā.
07.07. Jūlija sākums paiet vienās ballēšanās.
08.07. Vakardienas ballē runājām par to, kurā deju kolektīvā man vajadzētu iestāties, par GDPR, par Harija un Meganas kāzām, par suņiem, par tautastērpiem, par to, ka Latvijā nav nekā svarīgāka kā parādīties televīzijā. Šorīt pamodos ne tikai no kaltētāja, bet arī no universitātes ēpasta, kurš ziņoja, ka esmu passed level 5 and are able to progress onto level 6 of my degree. Nu, bļaģ. Un es cerēju uz spriedzīti, plēšot vaļā liecību. Tā vietā dabūšu spriedzīti šopēcpusdien, jo esmu pieņēmusi lēmumu uz Mežaparka estrādi doties ar riteni. Prognozēju, ka sākšu to nožēlot aptuveni pie VIDa.
09.07. Man ir tik skumji, jo Dziesmu svētki ir beigušies. Vakar estrādē gaidīju ierodamies pārējās dāmas un domāju, cik stulbi, ka noslēgums jau klāt. Es šogad pirmoreiz ļoti labi saprotu un izjūtu dziesmoto pandēmiju, es negribu, lai tā beidzas. Es arī zinu, ka pēc trim dienām jau būšu to aizmirsusi un atcerēšos tikai pēc pieciem gadiem. Pagaidām jāizbauda atlikušās trīs dienas, kad man galvā skanēs “Manai dzimtenei” vai iztecēs Lattelecom arhīvs.
10.07. Papildus tam, ka es tagad fanoju par Dziesmu svētkiem, iegūstu B kategoriju, dzeru ne-saldu alu un ēdu picu ar ananasiem, man gribas dzīvot Daugavas labajā krastā. Vakar biju fotoplenērpastaigā pa Avotu apkaimi un, akdies, cik tur ir jauki. Rīga gan visur ir vienāda, kur nav blokmāju mūris, tur ir pirmskara un koka arhitektūra, un bomži nodriskātos Neldas maisiņos un krāmu bodes. Bet labajā krastā tuvāk ir teātri un visi foršie bāri. Es joprojām esmu melodramatiska romantiķe, bet kļūstu mazliet praktiskāka.
13.07. Pirms tam gaidīju ierodamies Sandru un lasīju ceturto grāmatu sērijā par mazo zēnu-burvi, kas izpelnījās kaut kādu čuvaku uzmanību. “Meitene lasa Hariju Poteru. Smuka meitene.” un tas izskanēja ar smieklīgu nožēlu. Bet nav jau nekāds noslēpums, ka man ir sūdīga gaume. Es gribēju dusmīgi nobolīt acis viņu virzienā, bet viņi jau bija uzgriezuši muguru. Pēdējā laikā vienīgie brīži, kad man gribas lasīt, ir gaidot draugus atnākam uz bāru. Tas nav īsti labi.
15.07. Mīļo dienasgrāmatiņ, es uztraucos.
16.07. Protams, ka man negribas mācīties teorijas eksāmenam, tāpēc es prokrastinēju, darot svarīgākas lietas. Aizbraucu nodot filmiņu, nopirku Porziņģa lellīti ar lielu galvu, pēc tam klīdu pa krāmu bodēm, jo man pēdējā laikā ir dīvaina, bet spēcīga vēlme iegādāties lielu māla krūku, tomēr savu ideālo neatradu. Tagad man šausmīgi gribas aizbraukt uz jūru. Ak, ja man būtu mašīna, varētu aizbraukt uz Skulti. Bet man nav mašīnas, jāmācās vien teorijas eksāmenam.
19.07. Nemanot esmu konvertējusies par pūci. Ir vienpadsmit vakarā un es ķeru kaifu no teorijas zubrīšanās. Palieciet sveiki, mīļie cīruļi, lai jums arī turpmāk gaiši rīti!
20.07. Autoskolas pirmais eksāmens nokārtots! Biju tik priecīga, ka mājupceļā iegāju Mego (!) nopirkt saldējumu. Protams, daudz labprātāk būtu nopirkusi ko citu, bet tam man viss vīkends. Turklāt pie Mego pa zemi vārtījās jau sapirkušās tantes, tas mani mazliet atturēja.
24.07. Pārdzīvoju savu vārdadienu. Mazliet vīns, mazliet scrabble, vēl mazlietāk dixit. Mugurā man tikai zilā samta kleita, bet esmu lipīga no sviedriem.
26.07. Viss tā kā būtu labi, tik tā jobanā tveice. Varbūt vēl šis tas, bet tveicē pat vēl šis tas izkūst no prāta.
28.07. Vakarvakarā piedzīvojām ilgi gaidīto Andas sālsmaizi. Cepām tostermaizes, spēlējām galda spēles (kurās es visu laiku smagi zaudēju), gājām kaķa barošanas ekskursijā uz Purčiku un uzkāpām vērot mēness aptumsumu Ušakova kepkā.
30.07. Sviedriem līstot, smēķējot un evianu uzdzert, skrēju pa čakeni, jūtoties kā moderna, bet šausmīgi frustrēta sieviete. Klišeja pašā Rīgas centrā īsi pirms desmitiem no rīta.
31.07. Es jūtos daudz vieglāka, it kā pat nezinātu, kur to vieglumu likt.
Tehniskie parametri: Canon AV-1 // Pentax 70s // Kodak Gold 200
pelni un pumpuri 