Pulp apdziedāja manas marta vidus jūtas. Es neatceros pēdējo reizi, kad būtu ņēmusi un klausījusies visu pieejamo pēc kārtas un tajā visā tik ļoti samīlējusies. Visu gan pamatīgi atšķaidīja angļu valodas eksāmens, par ko gan laikam drošāk runāt, kad būšu jau universitātē vai kur citur tālā drošībā. Bet filmiņu iegādājos par godu labām eksāmena uzrakstīšanas priekšnojautām. Sapņoju par daudzkrāsainu (zils vai sarkans vai pelēks vai sinepju, neko citu) mēteļu un zeķbikšu kolekciju. Un arī kurpju rindas vēlos papildināt.
Gribēju, bet neaizgāju uz Kultūras akadēmijas atvērto dienu, citādi tas man pārlieku būtu sajaucis vēja virzienu, kuram ļauties. Skatījos smieklīgas intervijas ar britiem, secināju, ka viņi ir smieklīgi, atcerējos, ka viņi labprāt ļaujas substancēm, un izlēmu, ka mums gan jau būs pa ceļam. Un vēl esmu izlēmusi, ka šī mūža laikā gribu iegūt divus bakalaurus un vienu maģistru, tā kā gan jau man būs vēl iespējas, bet nu redzēs. Un vispār tajā dienā man bija jāstrādā un vēl arī sniga. Un vispār tas ir mans hobijs – gribēt, bet neapmeklēt pasākumus. Vienā dienā ar atvērto dienu notika vēl divi pasākumi, kurus gribēju apmeklēt, bet neapmeklēju.
Vienā dienā iekrita gan ekspotīcija uz zobārsta kabinetu, gan uz botānisko dārzu. Tiesa, no visas lielās platības izpētījām tikai palmu māju, jo bija auksti, saulīte ar zobiņiem, kā saka, un ārā nekas arī tāds kliedzoši ziedošs nenotika. Dīvainā kārtā abas ekspotīcijas bija simbiotiskas un saņemtā meducīna palmu mājas izpētei iedeva vēl vienu dimensiju. Bet palmu māja! Swept me off my feet, kā saka. Dzīvoju no turienes padsmit minūšu gājiena attālumā, bet pēdējoreiz biju tur arī pirms padsmit gadiem. Varu apstiprināt, ka augi tiešām ir draugi. Sēžot uz vienīgā soliņa, var just kā tie aijā un paijā, izsūc visas raizes un čukst ausī, cik tu superīgs esi.
Piedzīvoju vienas ēras beigas. Uznāca pārāk liels vājums. Par laimi dzīve izglāba no morālām paģirām, uzshufflēja Highway to Hell un lika man pieteikties kojām pilsētā, kas nākamos trīs vai varbūt vairāk gadus varētu būt manas mājas. Tā kā I got this, yo. Varbūt labais krasts tiešām centās mani sevī iemīlināt, bet es esmu un palieku kreisā krasta patriote, samīļoju skaistās un arī nojauktās koka mājas un pat neveikli futūristiskās stikla fasāžu jaunbūves.
(Man Lieldienas nepatīk. Ja tā padomā, tad vienīgie svētki, kas man patīk, ir Ziemīši un draugu dzimšandienas.) No Lieldienām slēpos tālu prom Kurzemē, jo Māra solīja, ka pie viņas neko tādu nesvin. Nu kaut kā tā arī bija. Šokolādes kēksu uzbūrām par godu Teātra dienai. Pārāk daudz vīna, aktiermeistarības etalona Dzīves krustcelēs maratons un viss pārējais no Ylvis radītā satura, kas nav The Fox (un tas ir ļoti daudz un tas ir ļoti smieklīgi). Atbraukusi mājās gan satrakojos un apēdu visas no ģimenes svētku branča pārpalikušās olas (4 gab.). #iSurvivedEaster2016
Un telefonā redzu, ka 00024 days until LDN. Es esmu ļoti, ļoti laimīga. Tikai vislaik aizmirstu to piebilst.
pelni un pumpuri 