jūrmalas

Tajā pirmdienas rītā, kad atlidoju šurp, zenīts palika Rīgā, jo ir viens no vissmagākajiem man piederošajiem priekšmetiem. Semi-traģēdija, bet pēc pāris nedēļām atkal bijām kopā.

Ja jums vislaik stāstu, ka man klājas labi, tad ir vērts paturēt prātā, ka, iespējams, meloju. Bet ne jau visulaik. Ir labās dienas, ir normālās dienas un ir ļoti sliktās dienas. Nu, piemēram, kad saslimu un reizē ar mani saslima arī tējkanna. Atkal semi-traģēdija, bet dažas dienas kaut kā iztiku sildot ūdeni mikrovenē, kaut gan tas bija briesmīgi.

Es tagad dzīvoju pie jūras, ir silti, katru dienu ir zilas debesis, spīd saule un tā galīgi nav Anglija, kāda to iztēlojos. Izmēģinu visādas fancy tējiņas, dzeru lētu sidru, daudz maksāju par vilcienu aesthetic braucot uz Londonu, ilgojos pēc savas jūrascūciņas un sava mīļotā teātra un savas Rīgas, guļu gultā un tēloju Iļju Iļjiču Oblomovu, pirmo eseju rakstīju līdz trijiem naktī, bet to jau es paredzēju.

Maziņš ceļojumiņš uz Braitonu. Saskumu, ka mana pilsēta nav tāda – drusku smukāka, drusku lielāka, drusku dullāka.