Ir jau NOVEMBRIS, vienkārši KO, kur pazūd GADI?!?! Pirms kāda laika sapnī redzēju (tonakt man programmā bija vesela murgu sērija), ka nenormāli strauji bija pienākuši Ziemassvētki, turklāt silti un pliki. Un es, protams, biju nenormālā šokā, nu kā, es tak vispār nebiju ne Kevina filmas skatījusies, ne klausījusies Happy Xmas vai Meraiju Keriju!?!?!?!?! Bet nu tā kā dzīve kaut kur pa priekšu nesas kā plēsta, es nebrīnīšos, ja tā arī tiešām notiks.
Manas nabaga smadzenītes darbojas ar tādu kapacitāti, ka nespēju vien nobrīnīties par tām idejām. Septembra mēnesī intensīvi apsvēru soli, kas raksturīgs visām insecure daiļavām, kam dzīvē pietrūkst komplimentu, t.i., nogriezt čolku, bet oktobrī, pēc kāda sešu minūšu klipiņa noskatīšanās jūtuba beauty gurus puslodē, gandrīz vai galvu iemērcu balinātājā, jo sagribējās pamēģināt blondumu. Galu galā es sapratu, ka esmu iebraukusi nostalģiskā zarā un man tas ir jāpārtrauc, un kā tad citādāk sievietei vispār iespējams ņemt savu dzīvi pie dziesmas, ja ne sākot ar matiem.
Aizvadīju pēdējo rudens brīvlaiku, kurā atvēlēt kādu saulainu dieniņu, lai dotos garā pastaigā uz dzimto rajonu Āģīti un mīļiem bērnības parciņiem, kuros pīlēm izbarot baltmaizes kukuli (ne dārgāku par 30 centiem). Un tas mazliet iebelza. Es nešaubos, ka turpmāk neatlikšu šim savam svētajam rituālam pāris dienas gadā, un tomēr tas jau būs pavisam kas cits. Vai arī man jāsamierinās ar to, ka nekāda atkal satikšanās ar kādu citu, senāku “es” vairs nebūs un ka es velti slāju garām kāpņtelpai (kurā viss sarāvies, jo es paaugusies) un ka citi cilvēki vislabprātāk izsauktu policiju, ja es gribētu tikt vecā dzīvoklī vai piespiestu seju pie loga, lai redzētu kas un kā tur iekšā tagad notiek un ka tādēļ mana nabaga maigā, labā puņķainā dvēsele ir neviena nesaprasta. Es domāju, kamdēļ šis viss manī tā izvirdis, ko es tagad tā abstrakti murgoju, un atcerējos, ka tas aizsākās ar vienu redzētu sapni pirms septiņiem (!!!) gadiem. Bet vai tagad man tiešām pietrūkst bērnības, kas asociējas ar laimīgām lietām, vai arī vienkārši šis atbilst manām iracionālajām estētiskajām vajadzībām (par kurām pat draugi pārmet, ka man tās jāatmet)?
Es nespēju izlemt, par kurām lietām jācīnās līdz pēdējam un kuras jālaiž vaļā. Par šādu straglu neraksta ne Repše, ne Elsbergs un tas ir neizsakāmi stulbi, jo jāgudro man pašai.
Oh, un vēl. Tā kā aiznākamajā nedēļā ir Spēlmaņu nakts, ko es gaidu kā Ziemassvētkus, vēlos izteikt dažas prognozes un pārdomas, par cik šis daļēji varētu skaitīties teātra blogs: 1) Ļoti vēlos, lai gada lielās formas izrāde tiek Cerību ezeram, bet nu ne lol, jo šis ir Raiņa gads, značit Raiņa sapņu liktenis jau ir izlemts. 2) Par Equus tēmu – Grozai-Ķiberei gada režisoru un Subatniekam gada aktieri, pls ❤ Un gada mazās formas izrādi obvs. 3) Ja Skrastiņš dabūs gada aktieri par to briesmīgo Šarla Bovarī karikatūru, es GODA VĀRDS NEZINU KO IZDARĪŠU!!!!!!!!1 4) Kā Skrastiņš var būt nominēts, bet Rešetins par burvīgo Nastavševa alter ego nē??? 5) Cool, ka esmu redzējusi normālu daļu no nominētajām izrādēm. Uzskatu, ka man jābūt žūrijā.
pelni un pumpuri 